20101031

aiden grimshaw.

omg, viņam ir tiiiiiik ļoti ideāli mati vnk murrr. tik sexy, es nevaru gribu puisi ar tādiem matiem sev un tagad. i’m krazī about that hair, varētu 24/7 uz tādiem skatīties. ^____^

url
101009_p_aiden
un vispār viņš tik ideāli arī dzied. viņš ir sō weird un nonāk kkādā savā mazajā pasaulītē dziedot un pat mazliet elektrizējas un mm, tas ir nu jāā, i likey. nevisiem protams viņš varētu patikt savu dīvainību pēc, bet i do like him verī mač. ceru, ka viņam veiksies ļoti labi x factor’ā, gribu dzirdēt daudz viņu dziedam. paklausieties un iemīlieties un jāāā tie mati *sun* :

šito sāciet skatīties no 1:50 un man vienmēr patikusi tā dziesma.

mm, šī ir vnk mana 2008. gada dziesma un so spešal.

un šī manuprāt viņam piestāv vnk ideāli perfekti, neko pielikt un neko atņemt.

enjoy, mīļie. ^____^

20101030

i think i'll be brave starting with you.

tumblr_lat5jsYFbn1qbnm0to1_400_large
“Guna Začeste: PISĢEC kā pietrūkst”
šie Guna vārdi facebook’ā bija tādi mazliet sāpīgie, bet nekas life goes on un galu galā vairs tikai pāris simti dienu un varēsim jau teikt, ka rīt viņa būs mājās pie mums. tā būs viena sasodīti skaista diena. ^____^

ja salīdzina pagājušo nedēļas nogali ar manu šo nedēļas nogali, tad man grrr, pilnībā esmu noslinkojusi un atpūtusies un neko neesmu darījusi saistībā ar skolu, bet i guess vienmēr jau nevar. un tāpat tuliņ novemris un novembrī nevar nedarboties un nedrukāt miljoniem referātu, ko arī darīšu. tāpēc vēl jāķer pēdējie saulainie un bezrūpības pilnie mirkļi svētdienās un vnk jābauda tie.

vakar protams uznāca kkas un izdomāju palasīt vecās lietiņas un nu jā vardu sakot nevajadzēja tur bija tik daudz kā visa, gan senu sarakstīšu ar dažādiem cilvēkiem skypā, kad dažādas vēstules adresētas dažādiem cilvēkiem pagājušajos ziemassvētkos, gan vēl senāku pārdomu un manu mazo prozu krājums. bet jā nevajadzēja, atmiņas protams ir labas lietas, bet dažreiz tās spēj izraisīt sāpes. vismaz man palīdzēja tas, ka tobrīd runājos ar pavisam nesen iegūtu draugu, kurš man lika smieties vairāk kā vienmēr, mēģinot mani sašaustīt ar trakiem metāla grupu dziesmu video, viņam protams īpaši nesanāca, tāpēc es arī smējos. tikšos ar šo cilvēku cerams 4dien un ķeršu pēc iespējas vairāk pozitīvisma cik vien varēšu, murrr. ak, manu mazo velniņ, kas sēž manī iekšā, tu man patīc un pēdējā laikā tu esi atdzīvojies. *sun*

un vispār tā kā man iepatikās mans un Leimaņu santas kultūras un mākslas pasākums, tad izdomāju, ka gribu arī šonedēļ gabaliņu no tā visa, tagad tik jāatrod kkas superīgs un jāsaplāno, jā.! šis kkā neļaus pazust manliekas visā ziemas pelēcīgumā, nu turēs kkā pazliet virs sniega līmeņa un drošībā, turklāt tas arī izglīto un papildina redzes loku un radošumu. daudz pozitīvā šajā ir visnotaļ neapšaubāmi, iesaku.

un vispār pēdējās dienās jūtos apmēram šādi, ņu kā savā iekšējā mazajā islandes pasaulītē ar šadām emocijām. murrr. ^____^

20101029

to write murrr on your hand.

3190589902_70f8bf1a68_z_large
šodiena bija tāda kultūras un mākslas diena, jo ar Leimaņu santu, kura nu dikti sen nebija satikta devāmies jau sen norunātu objektu apskatīšanā. liels paldies, bija burvīgi. ^____^

pirmais mūsu galamērķis bija kuģniecības un vēstures muzejs, kurā norisinājās pasākums „Pēcpusdiena Rīgas rātskunga Johana Kristofa Bērensa salonā", kur iepazināmies ar dzīvi Rīgā 18. gs. otrajā pusē caur mazu izrādīti no Mazās Ģildes teātra studijas, kur protams man uz šo bija galvenokārt jādodas, lai pasmietos par kādu draugu. :D tērpi jau bija dikti skaisti, galvenais tās kleitas, mm. katrā ziņā nenožēloju, ka aizgājām, jo smiekli bija daudz, tik žēl, ka nesanāca actually satikt pašu artūru kā dēļ, tad vispār tur devāmies.

pēc tam, devāmies uz spīķeriem uz dirty deal cafe, lai otrajā stāvā apskatītu jauno mākslinieku veikumu, kuru starpā bija protams arī pati Leimaņu santa. skaisti, pavisam, skaisti – tradicionālais kontrastā ar netradicionālo, tas bija pavisam tāds labs salikums, bet nu jā dažas tās netradicionālās gleznas bija patiešām psycho un šīzo, bet es jau nesūdzos, jo man jau tādas lietas kinda patīk. :)

pēc tam devāmies uz kim? studija kas tur pat blakus mājā, kur apskatījām Reiņa Hofmaņa izstādi “Sale”, kas bija pietiekoši šīzo, taču man patika koncepcija kopējā un tas baltums viss apkārt, kas actually simbolizēja sniegu. tā diezgan dīvaini, mazliet sajutos kā trakonamā, kur visur būtu tikai baltas sienas, jo man nezin kāpēc ir tāds pieņēmums ka tur tā patiešām ir. protams tur mazliet aizrāvos jo uznāca mazā iedvesmiņa un tapa pāris bildes (taču viņā nevajag meklēt loģiku, gluži kā mākslā):

IMG_6992
IMG_7007
IMG_7003
anyways, taču man viss labāk patika kim? izstādes otrā galerija, ko veidojuši Kristaps Kalns un Sarmīte Māliņa “Kas man ko slēpt, sēžot vienam rožu dārziņā”, jo šis bija kkas ar pat ļoti vienkāršu ideju, taču tai pat laikā atšķīrās ar kko tādu ko ne kurš katrs varētu aizdomāties tik tāl. mēs iegājām istabā, kas atradās ar lieliem melniem aiskariem, kur uz katras no 4 sienām bija kāda melnbalta bilde ar cilvēkiem. pa vidu istabai atradās mazs melns apaļš galdiņš ar uz tā novietotu vāzi ar rozītēm un dažādām puķītēm, un galdiņam ap malu atradās lapma, kas kustējās gluži kā veco plašu adata un izgaismojot puķes galdiņa vidū meta ļoti skaistas ēnas uz fotogrāfiju sienām, kam visam vēl pa virsu fonā skanēja ļoti mierīga ieaijājoša svilpošana un dungošana, kas ilgstošā periodā sāka kļūt mazliet šizo un patiešām nosēsties zemapziņā, krazī, bet super man šis patika viss labāk. un kkas nedaudz no šī bildēs:

IMG_7013
IMG_7022
IMG_7025

ņu tā arī noslēdzās mūsu jaukā un visnotaļ bagātinošā diena, šādi pasākumi noteikti būs jāievieš vairāk un regulārāk, jo tiem pilnībā atslēdz domšānu no visa kā cita un nofokusējas tikai uz mākslu un kultūru, ņu vismaz man un sajūtas ir tik jaukas, turklāt novembra un decembra periodā, tas ir vitāli svarīgi un ir kā zāles pret ikdienas pelēcību. ^______^

bet uz citas nots, szf šodien bija jautrīīī, kā jau katru dienu. atklāts jauns liepājnieku vārds – smīlē! – ko mana sabojātā uztvere saprot mazliet savādāk taču whatever. tad nu tas šodien panesās kā dienas vārds un bēbis vēl joprojām spilgti dominē. :D anyways, tiesību lekcijas laikā aizbraukājāmies ar mašinu līdz Molam un tur kko ārdījāmies kā jau bars ar bēbjiem un mums ar kristu bija lost in rimi ūn vēl arī kas notiek rimi, vnk sick tas bija, mūs taču nevar visus kopā bez pieaugušo uzmanības nekur laist.! kad bijām apgāzuši gandrīz visu veikalu devāmies back uz tiesību semināru un tāāād prommm kur nu kurais, cits uz darbu, cits uz mājām, cits uz liepāju un cits uz muzejiem. bet kārtējā smieklu un mazo saules stariņu diena bija, nevajag jau neko huge un patiešām sauli aiz loga, lai būtu tā sajūta. viss tā pamazām būs labi. jā, būs labi un es ne mirkli nemaz nedomāju savādāk, jo vēsturiskais faktors vienmēr ir noteicošais tā pat at the end. ^^

sanāca arī neplānoti iegriezties darbā šodien pēc kultūras un mākslas dienas, tur sanāca tāda mazā helovīnu fotosesija ar ķirbi un sikspārņiem, kuri tur tā manāmi ir savairojušies, krazī jo patiesībā jau strādāt vajadzētu, bet smuki vismaz, var just kkādu svētku piegaršu. bet jā ar ķirbi bija fun smējāmies kā salietojušies un kristaps ar savām weird idejām vnk lol. nu vai ķirbīts nav jauks:

IMG_7060a
tas laikam šim vakaram visss, rīt ballīte. ar to arī manai sajūsmais par šodienu laikam pietiek, arlabunakti bēbji. :*

20101028

before I break your heart, release me.

5118622854_69dcaaab96_z_large
tikko atklāju jauku grupu - the like - netīšām un kā jau vienmēr ir viena dziesma, kas paķer un liek tev iemīlēt visas pārējās. un šoreiz uz mani nospēlēja the like – release me. murrralicious. ^___^

“nothing ever changes, people never change
so passion turns to sheer compulsion, then love turn to hate”

anyways, diena iet un rit savā nodabā un tuvojas novembris. ak, šis novembris jeb pareizāk novembra diagnoze un tur nu neko mainīt nevar, būs tikai jādzer daudz kafija, jādzīvo uz pret miega tabletēm kuras jau iepirku un jāturpina elpot pavisam mierīgi.

un vēl - sometimes you need to be harsh to those you love, that’s the only way to put back everything into order. that’s just life, don’t make it personal.

darbā uzradusies mazā rokdarbu darbnīciņa, kur gan vakar gan šodien locījām melnus sikspārnīšus helovīnam un mārtiņam dikti patika, viņš bija bērna prieka sajūsmā.! super. vēl šodien grebām ķirbi, tagad ir tāds mazais biedējošais ar nepareizu sakodienu, bet nekas’, mīlīgs tāpat bezgala. ^____^ (kad atradīšu actually vadu ar kuru savieno telefonu ar datoru tad būs arī bildes.) un vispār 5dien helovīna ballīte ar kolēģiem, nevaru jau tagad sagaidīt..

20101025

there's a cinematic end.

oldschholbeauty
fonas skaņās jimmy eat world – invented.

sometimes you are just moving along with life and don’t quiet understand all the things that are happening around you. but you keep moving on and just don’t ask questions. because there are no answers, just actions. and anyways no one knows why it’s like this not that. it’s just life, hunny. you just need to keep moving on. it doesn’t mean giving up, but rather accepting that there are things that cannot be and you shouldn’t waist time on them, because time is cruicial.

dažreiz patiesībā būt nopietnam, savāktam un atbildīgam ir daudz vieglāk, nekā vieglprātīgam, neuzmanīgam un vienaldzīgam. šoreiz esmu pieņemusi to pirmo, un beidzot sāku uzvesties kā vajag, lai iegūtu to ko vēlos. līdz šim man ceļā ir stāvējis slinkums, vnk attieksme “kāpēc darīt, ja var nedarīt”, vieglprātība un pat cilvēki, bet nu es to visu esmu saņēmusies un atmetusi, nē es nekļūšu garlaicīga ar šo visu, es vnk padarīšu to pa savam veidolam un galamērķī tikšu pie tā ko mana sirsniņa kāro. ir taču vienreiz laiks savākt savus parādus un atmaksāt tos, jo cik gan ilgi vilksi tos līdzi kā pagātnes līķus. man prāts ir mazliet detonējies, lai neteiktu vairāk. no visām pusēm mazliet dragāts, bet kad izlem ignorēt liekos dzīves krāmus un nokārto parādus ar pagātnes rēgiem, tad patiesībā tevi vairs dragā tik nākotne. un tā pārstāj tevi sist tikai tad, kad esi nodrošinājis viņai skābekli un drošību, ka viņa nepārtrūks. tāpēc pašlaik esmu iekšējā mierā pati ar sevi, un tas tā paliks kamēr ikdienas krāmus ignorēšu, strādāšu un labošu savus pagātnes parādus un speršu savus tagadnes soļus. šis viss izklausās dead serious, bet nekas manī ir mani mazie prieciņi un smiekliņi, nekur jau nepazudīšu vnk aiziešu mazajā ziemas miedziņā un tie, kas mani patiešām zina, ka nemaz jau nebušu mainījusies.

anyways, pedējā nedēļa bijusi tādu pārdomu un kopsavilkuma nedēļa un tas man bija no visas sirds vajadzīgs, jo pazaudēt visu over nothing ir lielākā stulbība ko es varētu pieļaut un it won’t happen. pietiek jau noskatīties, ka citi are losing themselves un everything around them, and when they will cry their eyes out, i will be there and hug them, but i won’t feel sorry about them. and i will just watch how they destroy themselves in pretty little fireworks. and they have already lost me in my mind, manā dzīvās domas inkubācijā.

“ cel savas rokas pret augstumiem,
liec visu dvēseli elpā,
ziedi ar ziedošiem pakalniem,
sauļu un pasauļu telpā. ”
/ j. jaunsudrabiņš /

20101023

parachutes and airplanes.

ziniet šodien secināju, ka man šeit nav bijis neviens blogs ar vnk bildēm, kas uz mirkli saistās ar manām emocijām. well, šovakar es to mainīšu..

tumblr_lanyoo6qJP1qc9dowo1_500_large
tumblr_l4oqeczewF1qcrczgo1_500_large
tumblr_l80e5lDTp11qd7ejqo1_500
b217220378_large
tumblr_l8jwwbdPxQ1qc78uuo1_400
tumblr_l9qta8sczS1qaud1mo1_400
tumblr_l9rtlkTDz01qd8wioo1_400
tumblr_l9ypmaXOrh1qblwi4o1_400
tumblr_la5wszBbGR1qbziyuo1_500_large
tumblr_l9vy20yiCd1qb5tu1o1_500
tumblr_l8f4jl4QuO1qah2fqo1_1280
tumblr_la71oktOr91qakbx6o1_400_large
4933693775_27147e0556_z_large

p.s. – today i failed as a friend. and actually i feel sorry about myself, because i thought i was better at this. now i don’t know anymore what i am good for.. i lost myself again.!

(perfekti vārdi, manam šim vakaram)