all of a sudden i miss everyone.

mm. šodienas rīts sākās ar sēdēšanu saulītē kopā ar kaķi. šķiet, ka tā ir tāda kaķu padarīšana, kad sēdi un nespēj vien beigt priecāties par to, ka nespēj atvērt acis jo saulīte spīd sejā. just great. *sun*
šodienas ritējumā aizdevāmies uz veco skolu ar dagnīti un laimiņu. mhh. atmiņas. tik jauki dzirdēt no fizikas skolotāja, ka viņam mēs ļoti ļoti pietrūkstma. no viņa tas ir kā cukurs kuru tev ber virsū karotēm. ka neskatoties uz visu kas vien nav bijis dēļ viņa un pie viņa fizikas stundās, mēs viņam tomēr pietrūkstam visvairāk. tik jauki ko tādu dzirdēt. ^^
un ahhh skolas ēdnīca nav mainījusies. vēl joprojām tur totāls haoss valda. bēt kafejnīcā pasēdēt un dzert tēju un ēst saldējumu (jā šodien ar –15 grādiem ārā) ir tik patīkami. pietrūkst šo mazo lietiņu.
un protams klasesaudzinātāja un angļu valodas skolotāja abas super mīļas. un tas mazais mīļais kabinets mūsu 408. vienmēr. tik jauki parunāties par dzīvi un jauno skolu, par lietām kas nāk un iet. jauki tā sēdēt gandrīz 5 stundas, ēst mandarīnus un runāties. īstenībā tik daudz lietu pietrūkst no skolas un īpaši jau klases audzina’tāja vnk tā sajūta, ka par tevi rūpējas, ka kādam ir svarīgi, ka nodod darbu laikā, ka tev ir slikta atzīme un tādi sīkumi. augstskolā ir tā ka nu tehniski vienalga visiem. unun TIK mīļi bija, ka beigās mūs samīļoja. gandrīz apraudājos. ^___^ un skolas jaunais zvans ir so LOL. žēl, ka mums tāds nebija. būtu so fun. :D

vakar bija kino diena. the box bija tāda diezgan šīzo, bet ko gan var gribēt no tā režisora. protams nebija tik laba filma kā donijs darko, bet anyway dīvaina. viela pārdomām noteikti pēc tās filmas bija. nedodies sievietēm spiest podziņas slikti beigsies :D bet nu ja nopietni runa jau tur patiesībā gāja par to, ka mēs izvēlamies neparēzos lēmumus. jo gribas labāku dzīvi, naudu, utt. ka darītu jebko pat nogalīnu pilnīgi nepazīstamu cilvēku piespiežot podziņu lai gūtu sev kādu labumu. runa iet tīri par to, ka cilvēks vispirms domā par savu pašlabumu nevis par morāles vērtībām un to kas ir labi un kas slikti. un izdarot vienu kļūdu atpakaļ ceļa vairs nav, tad tā vairs ir tikai ķēdes reakcija, kuru apturēt nevar. un anyway tas beidzas traģiski.
mja psiholoģisks mindfaks. šovakar skatīšos filmu par donija darko māsu samantu. crazy zinu, bet kkā tomēr patīk tās šīzo filma. varbūt tāpēc, ka pati esmu crazy un not normal. i am just me.

beidzot laikam visā visumā viss ir gandrīz ideāli. ar cilvēkiem ar kuriem vēlos atkal atgriežas kontakti un šodienas saruna bija jauka un samīļojiens beigās bija tik ļoti pietrūcis. un būs mums jaunais gads mazirbē, vietā kur vienmēr notiek brīnumi. vietā, kura dziedē dvēseles. vēl arī tas, ka ir cilvēks kurš manā galvā ir 24/7 un gribētos būt arī 24/7 blakus viņam. ^___^ bet nav jau arī slikti tā kā ir tagad, un ilgoties savā ziņā ir fōrši. katru nakti aizmigt ar domām par labām lietām man ļoti patīk. un protams kārtējie mazie sīkumi, kurus patīk pārcilāt un atmiņas patīt atpakaļ un uzlikt uz replay. protams, viena lieta manu prātu nav pametusi un vienmēr liks man šaubīties, bet es cenšos to kontrolēt un ticēt, ka it won’t happen. not this time.

nesen arī parunājos ar cilvēku ar kuru tehniski nedrīkstu sarunāties. un man bija prieks par to, ka he misses me. un well, 7 gadi. i mean vēl 4 gadi. kkā tā. nu tu saproti, dažreiz notiek kā filmās. kā mūsu filmā notika. pat ja tu saki, ka our story isn’t a movie but a fairytale. anyway let’s live and see. jo nejau tāpat saka, ka happily ever after is just once. un sapņot nav vairs vērts. sapņiem es neticu tikpat ļoti kā ziemassvētku vecītim vai lieldienu zaķim. ir tikai lietas, kas notiek un kas nenotiek. thats it.

Mīlestība – tas ir viss! Tas ir brīnums
Un reizē pats dabiskākais, kas var būt.
/Ērihs Marija Remarks/

šovakar man gribas karstvīnu, ko es tuliņ arī dzeršu un skatīties šīzo filmu, ko es tuliņ darīšu un gaidīt nākošo gadu, ko es jau daru. es ticu, ka viņš būs skaists un jauks. nezinu kāmēr, pat arī zinot ka tas būs pāra skaitļa gads (tie man parasti ir nelaimīgi). varbūt tāpēc, ka lietas sakārtosies tā kā tām ir jābūt. beidzot un uz visiem laikiem. (:
so let’s live and see.

Are you still alive? Are you scared inside?
Providence is blind when you're terrified
Are you still alive? Are you scared inside?
When we've reached the end of the road
I will carry us home

And now I'm so far away from you
Will I be making any difference after leaving you all alone?
And now I'm so far away from home
Can I justify my actions after leaving you here in this town?
Safe and guarded, we call it home
A feeling that we shared

skan: story of the year – terrified, story of the year – welcome to our new war, story of the year – we are not gonna make it.

edit: un vēl šodien es saplēsu kaudzīti vecu papīrīšu ar atmiņām. nezinu i guess tā paliek nedaudz vieglāk vai vismaz sāp mazāk. vai ir vieglāk pateikt atā. vai arī man vnk patīk plēst lietas..