pieņemot, ka dvēsele ir papīra kuģītis. sevī ilgi locīts un stiprināts, lai tiktu palaists mūžīgajā dzīves peļķē.
bet kas šo kuģīti sargās tālāk.? ja nāk nodevības, sāpju, dusmu, vilšanās lietus, vai mīlestības lietussargs to paglābs.?
kas vada mūsu dvēseles kuģīti.? nejauša likteņa vēja pūsma vai pulsējošās sirds vibrācijas.?
vai mans dvēseles kuģītis var paglābt kādu citu blakām slīkstošu.? vai tālājā ceļā uz krastu varam doties kopā, jeb šis ceļš manai dvēselei jāveic vienai.?
locīsim katrs savu papīra kuģīti. pēc saviem likumiem. pēc savas sirdsapziņas.
nedomājot par vētrām, kas nāks.
nebaidoties par tālo, nezināmo ceļu.
lai peld mans dvēseles papīra kuģītis.
peld un peld un peld.
jā šovakar manī atkal iezadzies sentiments un melanholija. bēt ne jau tāda skumjā. ar priecīgu smaidu un mīļumu. kaut īsti neiet tas viss kopā, bēt tomēr tā ir. ir jauki apzināties to, ka viss notiek uz labu. un man šovakar tik ļoti sagribējās sev blakus vienu cilvēku, jā tevi alekss. es zinu, ka tāpat esi man blakus tik patiešām gribētos šo vakaru pavadīt kopā kā vecajos labajos laikos, kad sestdienas vakaros sēdējām skatījāmies filmas, taisījām spilvenu kaujas, sēdējām 2os naktī uz jumta un skaitījām garām braucošās mašīnas un runājām par lietām, kas mūs sagaida nākotnē. mēs vienmēr aizskrējām super tālu nākotnē, bet tas bija jauki vienmēr pasapņot. un zini šis tas tomēr ir piepildījies. un īstenībā tāds prieks. es atceros jaukos svētdienu rītus ar karstu tēju uz jumta un to kā katru rītu vienalga vai pirms skolas vai brīvdienās gājām pastaigāties līdz mārupītei. ākdievs kā es gribētu vienu vakaru ar tevi kā agrāk. bēt don’t worry tāpat esmu smaidīga, jo man pieder atmiņas par mums un apziņa, ka vienmēr man esi blakus un sargā. tie bija vislabākie laiki un atmiņas par tevi man neviens vairs nekad neatņems. (:
es šovakar vēlos, lai līst. lūdzu atsūti man lietu no turienes, kur esi. tad es arī zināšu, ka esi blakus. ^____^
skan: poets of the fall - the beautiful ones.
0 comments:
Ierakstīt komentāru