heart diet.

kārtējo reizi rakājoties vecajā atmiņu mapē atradu nesen rakstītu gabaliņu. un piefiksēju, ka šeit viņš tā arī nav nonācis, nabadziņš. un nezin kāpēc likās, ka šim vakaram derēs. šis tiek veltīts visiem s*dstariņiem un s*dstarītēm. have a nice life with your bullshit. *sun*
we - sunshines move one and keep shining. ^___^

man šodien transplantēja sirdi. sen jau bija laiks. es atceros – ožamais spirts, 6, 5, 4, 3, 2, 1.. miers. un tad balta acis skrāpējoša gaisma..
vēlāk es sajutu savu sirdi. vai pareizāk sakot bumbu ar laika degli – tik, tik, tik.. ķirurgs apgalvo, ka tam tā jābūt. nu labi, ticēsim. saka, ja tikšķ, tad dzīst, un kuram tad gribas lai nedzīst.?!
mehāniskā sirds dzīvoja jau gadu. iespējams savu dzīvi, bet manējo vnk vilka līdzi. neizbēgams sods jeb ambīcija dzīvot pēc sitieniem ar veiksmes mietu un plastikāta sadarbību ar ilūziju. viņa neprasīja neko, un tieši tāpēc likās tik vilinoša. neprasīja neko, – tā paņēma pilnīgi visu.
šovakar pieklauvēja pie manām apziņas durvīm. es nevaru neatvērts, jo nācējs zin, ka durvju patiesībā nav. šī baltā gaisma ar sarkano punktiņu sirds vietā ir māsiņa no skumjo slimnīcas. viņa neko nepaskaidro, viņa dara tikai savu darbu. tā vienkārši klusējot. un es.?! es ļaujos aukstā skalpeļa pieskārienam, kas atver manu ķermeni. un tad māsiņa sniedzas pēc sirds. manas tikai gadu vecās sirds. viņa noliek to uz melnā virtuves galda un pastiepj savu tievi bālo roku gaļas āmuriņa virzienā. nedaudz itkā vilcinities, bet nē man tikai izlikās. viņa nedaudz padauza sirdi un ieliek to atpakaļ manī.
viņa aiziet, bet es zinu, ka viņa atgriezīsies, tāpēc es gaidu. es nepretošos, nebēgšu un neslēpšos. es vienkārši atstāšu savu apziņu vaļā. gluži kailu un neaizsargātu.
ir rītdiena un māsiņa atkal ir klāt. šoreiz āmuriņš ir lielāks un es sāku sajust caurvēju no tiem mazajiem izdauzītajiem caurumiem. kļūst vēss, bet tas nekas, es nebūšu gļēva. vizīte pēc vizītes, sitiens pēc sitiena, caurums pēc cauruma..
šodien ir diena, ko mēs saucam par pēdējo dienu. nē, kāda miršana.!? nevajag jau uzreiz tik pesimistiski. šodien māsiņa izskatās skumja. manliekas viņai ir iepaticies pie manis, viņai būs grūti šķirties. es zinu, ka vizīšu vairs nebūs. jo ja jau nav sirds, tad arī nav ko klapēt. caurumu jau neviens nevēlas klapēt vēl un vēl un vēl. es jau pieradu. tā sakot iemācījos dzīvot bez sirds. tagad gan nevaru saprast, kas es esmu – dzīvs mironis, vai miris dzīvais.? šķiet, ka tomēr pirmais variants.
jūs gribat dzirdēt vēl kaut ko..hmm..es jums ieteiktu savus bērnus izmācīt medicīnas jomā un jau no bērnības iemācīt mīlēt gaļas āmuriņu. un es.?! atkal es. un es vienkārši eksistēju. bez sirds ir vieglāk, esmu nometusi 5kg. kurš gan nevēlas būt vieglāks. visi. tas ir moderni.
dzīve bez sirds ir jaunā diēta – sirds diēta.