ziemoti sniegotās decembra dienas.

daudz laimes mani mīļie zaķīši 1. decembrī, mm, kur gan šis novembris un gads vispār palika, esam jau ar vienu kāju 2011. gadā un šķiet, ka šis gads vnk nogulēts vienā lielā baltā lāča miegā, bet tai pašā laikā ir paspēts tik daudz, ko izdarīt.

man tik ļoti ir iepaticies būt tādai kāda esmu pēdējo mēnesi un turpinu smaidīt, es gribu šādi turpināt, būt laimīga un ar super cilvēkiem sev apkārt. novembris nu pavisam noteikti jaukāks vairs nevarēja būt kā šogad, ja nu vienīgi kkad ļoti tālu atpakaļ bērnībā. man neko citu nemaz nevajag, nekad arī nav vajadzējis, kā tikai to prieku par laimīgām beigām un pašlaik viss lieliem šoļiem dodas tieši tajā virzienā. nespēju sagaidīt ziemassvētkus un to burvīgi sirsnīgi mīļo sajūtu un smaržas, kas valda tajā laikā. dāvanas maniem zaķīšiem lēni gatavojas un top un ahh, redzu jau manu prieciņu par viņu prieciņu un daudz mazu laimīsu zaķīšu un pukstošu sirsniņu, murrr. burvīgi, mani nespēj nekas vairāk iepriecināt kā vien citu prieks, manu vismīļāko prieks. ^_____^

“..tu mani traku padari
tik vienkārši un dabiski
ka nespēju vairs projām steigties
tu nāci man kā dāvana
tik īpaša un mirdzoša
to tagad turēšu pie sevis..”

patīk, tik ļoti man patīk šogad tā sniegoti ziemotā rīga un vispār atmosfēra, kas ārā aiz loga. varbūt tādēļ, ka pati esmu laimīga, bet varbūt šogad patiešām tur ārā ir kas maģisks. bet ziniet, es pat negribu noskaidrot, kas tas ir – vnk gribu baudīt un ķert katru mīļu mirklīti. mm, gribu redzēt tevi smaidošu man blakus. murrr. vajadzētu doties čučēt, jo pēc dažām stundām jau jāceļas un cītīgi jādodas uz szf krāsainajām sienām, taču negribas palaist garām ne minūtes prieka, kas pazūd guļot, kaut man liekas, ka arī guļot esmu pasākusi smaidīt un arī aizmigt ar smaidu uz sejas, tas ir tik patīkami un silti. paldies, mīļie un paldies tev māte ziema, šogad jūs mani visi ļoti patīkat un es jūs mazliet daudz mīlu. tieši tik lai jūs visi ietilptu manā mazajā kaķēna sirsniņā. :*

noskaņai: