20110212

starp bezmiegu un bezmiegu ir diena.

tumblr_lg941k5abo1qz4d4bo1_500_large

tieši šitā es šobrīd gribu. jo mētājos kkur starp diviem bezmiegiem, kur nomaldījusies diena raud. tā nespēj tikt uz priekšu, tā nespēj elpot, tā nespēj būt. arī es mazliet mētājos apkārt starp diviem bezmiegiem un gribu būt citur, bet tanī pat laikā būt šeit pat – redzēt visam cauri, saprast.

skaista: maroon 5 – never gonna leave this bed.

20110201

who said nights were for sleep?

image
jā, kurš gan teicis, ka naktis ir domātas gulēšanai. diezgna muļķīgi, jo tā vietā var paspēt padarīt daudz citu darbu, vai arī noskatīties daudz sakrājušos kaudzītē ļoti labu filmu. un šo ņu tad beidzot padarīju, noskatījos daļu no filmām, kas tā vien gaida manu uzmanību, un šajā pagājušajā nedēļas nogalē man viņām bija laiciņš. tāpēc tagad mazliet par filmām ko redzēju un kas patiešām patika:

1. 127 hours:
image
LIELISKA, jo LIELISKA filma.! katra ziņā šī nu ir viena no manām top 10 filmām, jo stāsts balstīts uz patiesa notikuma un ar laimīgām beigām. filma par to, ka nevajag pārvērtēt savas spējas attiecībā pret dabu, taču arī nevajag padoties tik vienkārši kā varbūt gribētos. dažreiz sava dzīvība jāņem savās rokās, lai arī ko tas prasītu un jāpārvar sevi, jākļūst par savu virs-es (kā teiktu ījabs). burvīga daba, neapskaužama situācija, bet ar skaistiem elementiem. katrā ziņā viss mīļākais mirklis man noteikti filmā bija moments, kad pašā pirmajā reizē pie viņa tajā aiziņā iespīdēja saule, kā tā lenām izpletās līdz viņam kaut uz pāris minūtēm un tas kā viņš vilka ar roku pār klints sienu sataustot pat mazāko detaļu, rieviņu un smilšu graudiņu – tas bija vnk neaprakstāmi skaisti.! pēc šīs filmas bija viela pārdomām, daudz un kārtīgām pārdomām, un tieši tas man patīk tik ļoti, ka filma tevi atstāj sevī uz mirkli pat pēc tās beigām, ka liek domāt, liek būt. es patiešām ceru, ka šī filma tiks pie pāris Oskariem 27. februārī. NOTEIKTI IESAKU.!

un šis fakts man šķiet tā dikti awesome: Aron Ralston filmed a daily video diary while he was stuck in the canyon; the footage has only been shown to close friends and family and is kept in a bank vault for safety. Before shooting began both James Franco and director Danny Boyle wereallowed to view the footage in order to accurately portray the events in the movie.

“You know, I've been thinking. Everything is... just comes together. It's me. I chose this. I chose all this. This rock... this rock has been waiting for me my entire life. It's entire life, ever since it was a bit of meteorite a million, billion years ago. In space. It's been waiting, to come here. Right, right here. I've been moving towards it my entire life. The minute I was born, every breath that I've taken, every action has been leading me to this crack on the out surface.”

2. Love & Other Drugs:
image
šī filma man arī gandrīz ļoti patika. protams, lielākoties tieši aktieru pēc, jo anna hataway ir patiešām skaista aktrise, un jake gyllenhaal ir vnk damn hot – namnamnam, katrā ziņā viņiem kopā abiem sanāk labas filmas. patīk filmas, kuru galvenā doma balstās uz slimībām un, ka filmās izceļ reālas ikdienas problēmas, kas pastāv vairākiem siltiem cilvēku, kas ar šo slimību slimo, šādas filmas līdz ar to kļūst reālākas. katrā ziņā patika tā doma, ka neskatoties uz to ar ko tu slimo, tu spēj būt tāds pats kā citi – tu spēj dzīvot.! un nevajag uz slimību skatīties kā uz nastu, bet gan atrast veidu kā to pagriezt savā labā. savā ziņā jau kārtējā romantiskā filma, bet dažreiz jau tādas ir vajadzīgas. bet jau kaut vai aktieru dēļ ir vērts redzēt.

“Sometimes the things you want the most don't happen and what you least expect happens. I don't know - you meet thousands of people and none of them really touch you. And then you meet that one person and your life is changed.”

3. It’s kind of a funny story:
image
kārtējā mazliet dīvainā filmiņa, bet man tādas patīk. zinu, ka daudzi šādas īpaši neizprot, bet mani paķēra. varbūt tāpēc, ka atkal stāsts pazliet par reālām dzīves problēmām, bet nu who knows. filmiņai tāda jauka noskaņa – iekšēji. it kā jau stāsts par pašnāvnieciskām vēlmēm, dzīves problēmām, prāta izkropļotību, bet tur bij sava burvība. patika galvenā doma, ko vismaz man šī filma parādīja – ka mums visiem ir problēmas, bez izņēmuma, bet atšķirība ir tā, kā mēs katrs izvēlamies ar šīm problēmām cīnīties. vai arī vnk padodamies viņām un čīkstēt par to, ka viss ir slikti. zinu ir tā darīts, līdz brīdim kad aptvēru, ka mūsu dzīves ir vienīgi un tikai mūsu pašu rokās, un kamēr nesāksim tās kontrolēt, galvā mazie dēmoniņi var iestādīt visstulbākās domas un idejas, ar kurām nu nemaz vēlāk nelepojies – arī man ir ko nožēlot pagātnē, bet galvenais, ka tagad ar savām problēmām es cīnos no sirds un ar drosmi, ka tikai es spēju tās apturēt. galvenais - breathe.. live.. jauka filmiņa, noteikti iesaku tiem, kam dažreiz liekas, ka gribētos pazust, ka gribētos nebūt, ka gribētos visu sākt no jauna..

“Lord, grant me the serenity To accept the things I cannot change; Courage to change the things I can; And wisdom to know the difference.”

4. Phoebe in Wonderland:
image

ļoti, ļoti jauka filmiņa, noteikti iesaku. atkal jau par reālu slimību, taču tas kā tas tiek pasniegts ir tā pavisam skaisti. visi taču bērnībā esam dzīvojušies savā iedomu wonderland, bet dažreiz tas viss kļūst par daudz reāli un ar laiku ir jau grūti saprast kur ir realitāte un kur iedomas, kas ir labi un kas vairs nē. galvenās lomas aktrise ir tiiiiik jauka meitenīte, tik ļoti viņa piedūra – mm.. mazliet pasapņot ar šo filmu kopā, mazliet saprast skarbo realitāti un mazliet atgriezties bērnībā. pasaulē ir tik daudz slimību, bet man nekad nelikās, ka ir arī šāda slimība, kas savā ziņā ir bīstami skaista un kā meitenīte pati filmā teica tad: “Gilles de la Tourette syndrome. It's a beautiful name I think. I was born with it. Starting now. It'll get worse before it gets better. My shoulders, my fingers, and imitating. Spitting. It's a voice in your head that makes you do the opposite of what you're supposed to. It makes you break rules. But sometimes breaking rules is good. So I like to think about it that way.” tā ka noteikti iesaku tiem, kam patīk mazliet dīvainās filmiņas, ar realitātes un iedomu sajaukumu, bet galvenais ar skaistu domu par mazu meiteni ar reālu slimību. dažas slimības tomēr ir skaistas.

“At a certain part in your life. Probably when too much of it has gone by. You will open your eyes and see yourself for who you are. Especially for everything that made you so different from all the awful normals.”

manā filmu kaudzītē stāv vēl daudz labu filmu un ceru, kaut kad pa lēnām viņas spēt noskatīties un atrast viņām laiku, jo labas filmas ir tik awesome padarīšana. patīk baudīt, patīk aizdomāties, patīk izdzīvot līdzi. it kā jau nekas daudz, bet tomēr priecē. ceru, ka jums arī patiks’kāda no šīm jaukajām filmiņām, vai atradīsiet ko jaunu ko noskatīties kādā nakts melnumā, kad sāk kļūt garlaicīgi no gulēšanas. murrr. ^______^

20110131

akordi vējā.

url-4
33. gados un tikai 11 dienas pirms savas 34. dzimšanas dienas no šīs krāsainās pasaules 27. janvārī agri no rīta aizgāja daudzu cilvēku mīlētais – Mārtiņš Freimanis.

ir lasīti tik daudz ieraksti par Mārtiņu, tik daudz komentāri, un tik daudz pārmetumu no daudziem cilvēkiem, par liekulību kāda pastāv cilvēkos, ka tie vairāk sēro par slavenībām kuras nekad nav satikuši, nekā par tuviniekiem. ka šādi uzplūdi un fanošana parādās, kad slavenība aiziet aizsaulē, bet pirms tam bija gluži vienalga (gluži kā tas bija ar Maiklu Džeksonu), un ziniet, parasti es šim visam piekristu, taču šoreiz.. šoreiz ir mazliet savādāk, un tieši tāpēc es rakstu, lai varbūt kāds no visiem tiem negatīviķiem pastītos uz visu no mazliet citas puses. :)

dienās kā 27. janvāris, kad ārā aiz loga ir skaidri zilas debesis un saule pie debesīm, un tu uzzini par mīlēta mūziķa, dzejnieka, aktiera un visādi laba cilvēka aiziešanu kā Mārtiņš, gribas paņemt rokā M. Freimaņa dzejoļu un dziesmu krājums - Zālīte Truša Dvēselei un izbaudīt katru vārds pie tējas un ar smaidu. ar apziņu, ka viņš ir laimīgs redzot visus labos vārdus, kas tiek teikti un redzot kā viņu ciena un mīl no pašas Liepājas līdz Rīgai. Mārtiņš bija tas pozitīvais un mūžam smaidīgais, kā arī atraktīvais cilvēks, kurš bija cilvēku cilvēks, viņam rūpēja visi. viņš dzīvi dzīvoja un redzēja savādāku - jūtīgāku un spilgtāku, un to vienmēr varēja redzēt. protams, viņš nebija perfekts, mēs neviens tāds neesam, un arī viņam bija savi mazie melnie mošķīši, bet tas ir tikai cilvēcīgi un galu galā viņš izcēla tikai labo. un kā viņš pats reiz teicis, tad viņam ir svarīgi palikt pašam, jo viņš ir brīvības cienītājs, lipājnieks un brīvi lidojos cilvēks. viņa enerģiju ierobežot nebija vēlams. :)

mēs (tai skaitā arī es) izaugām klausoties viņa dziesmas, dejojām ballītēs un pat neaizdomājāmies, ka tas reiz var beigties. katram no mums viņš deva kādu daļiņu no sevis. kāds viņa dēļ iemīlējās ģitāras skaņās un tieši Mārtiņa dēļ iemācījās spēlēt ģitāru, kāds cits varbūt tieši pie viņa dziesmas iepazinās ar savu mūža mīlestību, bet es.. es iemācījos rakstīt. rakstīt visu, kas uz sirds un manā prātā plosās, tieši Mārtiņa dēļ es paņēmu to savu pirmo balto papīra lapu un uzrakstīju savu pirmo patieso dzejoli, viņš man iemācīja uzticēties lapai un lidot vārdu vētrā. vienalga, lai, kas tas arī nebūtu, daudzus no mums saista atmiņas par Mārtiņu un par laiku, kuru pavadījām līdzās ar viņu. kāds tagad varētu sākt teikt, ka līdzās jūs viņam nebijāt, nesatikāt, nerunājāt, bet jūs kļūdaties, ar Mārtiņu patiesībā bija iespējams satikties, un man vienreiz dzīvē šāda iespēja bija – uz pāris minūtēm, bet bija. un es redzēju un izjutu to kāds patiesī izskatās brīvs cilvēks, cilvēks kurš dara to ko mīl, cilvēks kura dvēsele stāv pazliet augstāk par mums visiem pārējiem. viņš toreiz uzvedās kā parasts mirstīgais, kā vnk ikdienas cilvēks un tāds arī viņš bija, jo kā viņš ir teicis, tad viņš neraksta, lai kļūtu slavens, viņš neraksta, lai viņa dziesmas kļūtu par mega hītiem, bet viņš raksta, lai kaut vienam pašam cilvēkam šie vārdi nozīmētu visu, lai kaut tikai viens cilvēks šo vienu dziesmu spētu sasaistīt ar sevi, tas viņam bija pats svarīgākais. Mārtiņš bija lielisks cilvēks un viņš to nopelnījis, lai par viņu runātu tikai labas lietas šobrīd, kad viņš sēž un mākoņa maliņs un gozējas saulītē. paldies, tev Mārtiņ, par to, ka biji mūsu labākais draugs un, ka iemācīji mums lietas, ko paši varbūt nebūtu spējuši bez mazas iedvesmas neapzināti no tavas puses. un kā Mārtiņš rakstījis savā dzejoļu krājumā, tad viņš vislabprātāk gribētu būt trusis, viņš gribētu, lai viņa pasaule beigtos ar pēdējo garšīgo pieneņu lapu (es ceru Mārtiņ, ka tev izdevās). ^____^ un atcerieties visi – viņš pirmām kārtām un pats galvenais bija dzejnieks (daudzi citi mūziķi viņu salīdzināja pat ar pašu Čaksti) un dzejnieki nemirst, tie turpina dzīvot savos uzrakstītajos vārdos, tie mūžīgi ir dzīvi.. un es no visas sirds uzskatu, ka viņš atrada to prieku par laimīgām beigām.!

visiem, kam Mārtiņš kko nozīmēja, iesaku izlasīt šo rakstu http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/38833/martina-freimana-dzives-tragedija ! burvīgi uzrakstīts, lai kā arī nebūtu.man lasot pat nobira asariņa.

tūkštošiem mazu debestiņu krīt no gaisa un sakrīt man kapucē. es uzlieku kapuci galvā un esmu debesīs. /Freimanīc/

20110126

nestiep rokas, nekliedz: mīlu!

sunshine-042_large
gribu pie tevis uz karstu tēju, uz labu filmu, uz jauku sarunu, dušā, zem tavas mīļākās segas, tavos plašajos apskāvienos,
vienalga kā, bet galvenais pie TEVIS.
jo:
mīlēt – tas ir kā stāvēt svaigā cementā,
jo ilgāk stāvi, jo grūtāk atrauties...
un nekad nav iespējams aiziet, neatstājot aiz sevis pēdas.!

[noskaņai: parachute – the mess i made.]
I'm staring at the mess I made
As you turn, you take your heart and walk away.

kad pietrūkst smaidu.

same-shit-different-day-21
pagājušajās brīvdienās bija veselas divas ballītes, jeb divdienieks un tas pavisam noteikti bija tas, kas nepieciešams. man tas beidzot bija nepieciešams. nesaskatu īstu jēgu ballēties ballītes pēc, bet gan tās sajūtas pēc, ka esi patiešām nopelnījis ballīti, kad vari būt brīvs, kad vari sajust to patieso ballītes garšu uz mēles, un kad zini, jāāā irrrr konekšens. un kad vakara maiņā pirms ballēšanās 5dienā nevari pēdējās stundas nosēdēt mierā, tevi baksta un bīda ballīšnemiers un tu vnk pasaki – viss, pietiks strādāt un tā vietā nopērc fiziņu un iztukšojat to trijatā. tā lūk, ir īstā ballīšu sajūta, vnk IR.!

5dien man bija dikti sen jau gaidītā un plānotā ballīte vecrīgā ar maniem foršajiem letiešiem, un viss kā ierasts protams sākās Atslēgās, kur šoreiz nakti sākām ar inteliģenci un galda spēlēm, cannon printera reklāmu, blue lagūnu un citām tik pat lielām muļķībām, bet galvenais, ka bija dikti jaukas sajūtas un vakara maiņa bija tik pat lieliska kā iekš darbiņa. un vēl jaukāk bija, ka mums pievienojās vakaru maiņu jaunpienācējs Kristiāns, bez kura tagad vairs nesaprotam, kā pirms viņa mums varēja būt tik awesome vakaru maiņu. go figure. un ziniet jaunais repa mākslinieks mums būs pašiem savs eminems, tikai anīīīmens :D anyways, pēc Atslēgām devāmies finally uz kiwi bāru, kur pavisam šokēti satiku dažus no saviem SZFiešiem, kas ieballēja. letiešiem pielipināju pavisam ļoti ņammīgo šotu šreks, un viņiem iegaršojās. sanāca mazliet aprunāties arī ar mr. Začestu, kas ieballēja ar SZFiešiem, un tā kā, līdz devāmies tālāk uz šotu bāru, kur protams aiaiai šoti šoti šoti. laurim ar viltu tika iebarota Hirosima (hehe :D) un viņš tikai šodien to uzzināja, lol. un mēs ar Ievu pat šotos šoreiz dejojām un veselas 2 dziesmas, naiss, level up. pēc tam aizdevāmies uz ČBK, bet tur bija kkāda omīšu ballīte, so devāmies tālāk uz Kaļķiem, bet tākā Kristiānu diemžēl neielaida, tad nācās domāt tālāk, un tālāk devāmies līdz Pulkvedim, bet šokēti par milzīgo rindu, kas bija ārā, nolēmām doties atpakāl uz kiwi bāru, pasēdējām tur, parunājāmies par dzīvi, paspriedām vēl par tiem zābakiem, kas pie griestiem un pat noskaidrojām, ka viņi tur ir pieskrūvēti, ne pielīmēti vai pienagloti, bet pieskrūvēti. nu redz, un tā kaut kā palēnām devāmies uz mājiņām, es mazliet ātrāk kā pārējie, bet bija ļoti lielisks un jauks vakars ar daudz smiekliem un jāāā, maniem letiešiem – Ievu, Andu, Lauri un Kristiānu. :*
un šeit mazliet bildītes no 5dienas ballītes:

IMG_5381-1
[tā sākās mans vakars.. krāsiņāsss.!]
IMG_5389-1b
[ar jaukajām meičām.]
IMG_5397-1
[lielisko Polliju.]
IMG_5438-1
[ar šo vakars turpinājās.]
IMG_5445-1
[dažreiz esmu mīlīgs kaķēns.]
IMG_5457-1a
[buča.]
IMG_5460-1
[jo mums ļoti patīk muļķoties un smieties.]
IMG_5483-1b
[jo man bija dare – nofočēties ar random čali.]
IMG_5488-1a
[jo mums atkal ir tāda bilde šotos, kā iekš new year.]
IMG_5504-1a
[jo bez Kristiāna viss vairs nebūtu tā.]

6dien bija Sančas 21 ballīte iekš Kristas place un vēlāk turpinājās vecrīgā. protams uzcepu šokolādes kūku Sančai, jo kas gan tā par dz.d., ja nav šokolādes kūkas. :) dikti jau patīk, ka apkārt pēkšņi tik daudz superīgu liepājnieku un dažu labu burvīgu jaunu rīdzinieku, prieks būt starp visiem šiem cilvēkiem, un tik vien kā jāpabrīnas par to kāpēc jau nebiju šos visus jaukos satikusi un iepazinusi ātrāk. Sanča nu ļoti bija priecīga par sagaidīšanu un visu, visu, jo kā nekā viņa mums bija tāda pavisam spešal, jo tā bija viņas diena.! saēdāmies kūkas, izsmējāmies, safotogrāfējām daudz bilžukus, izdziedājāmies, izmētājām balonus un tad, tad jau lēnām devāmies uz vecrīgu. protams pirms pašas iziešanas jau nebūs tā, ka kaut kas nenoies greizi – aizkrita toaletes durvis, āāā ko nu, fak that vecrīga svarīgāka. nolēmām, ka ja neviens nepīkstina trolejbusā, tad neviens, jo ja metīs, tad metīs mūs visus ārā. kamēr gaidījām trolejbusu Sanča atcerējās, ka aizmirsa jaciņu un protams kamēr viņas ar Kristu un Lēvi devās pēc tās nokavējām trolejbusu. kad viņas atgriezās nācās labu laiciņu gaidīt, bet tad nu pekšņi piestāja kāds vīrietis un piedāvājās aizvest, tas jau nekas, ka aizmugurē bija 7 meitenes, bet Paco kā karalis sēdēja ērti priekšā, ehh. anyways, nonākot vecrīgā devāmies uz šotu bāru, kur nu kā gan savādāk, ja ne šoti šoti šoti un viesulis no lielajām foršājām krūzēm, kas tik ļoti man atgādināja vasaru krāsiņu ziņā. pēc tam devāmies uz Pussy, kur tā pavisam forši izdejojāmies 2.stāvā un paķērām riktīgi foršo ballīti tā pavisam foooooršīīīī.! un tad nolēmām doties tālāk, bet tālāk viss nenotika tik skaisti kā iesākās un viss kkā pamazām saplaka, un uzradās mazā dusmiņa uz dažiem cilvēkiem, lai nu kā arī nebūtu un lai arī kā šis vakars vecrīgā nebeidzās, pēc nosalšanas, telefona izmirkšanas podā, dusmiņas un citiem niekiem, mēs tomēr kkā nonācām atpakaļ iekš Kristas place, tur sapratu, ka vajag mājās un tā arī izdarīju un vēl pat paspēju apēst pa gabaliņam no namnamnam garšīgajām kūkām. sēžot taksī un braucot uz mājiņām, kas protams nebija tik tuvu aizdomājos par daudz. šī ballīte bija ieplānota mazliet savādāka nekā tā rezultātā bija, jo lietas mazliet nenotika my way, bet vienmēr jau tā nevar. pa ceļam nobira dažas asaras un nav jau īsti svarīgi kāpēc, bet zinu to, ka tajā brīdī es gribēju atrasties kā citā Latvijas pilsētā un pie kāda, kurš mani tobrīd varētu nomierināt, es nezinu vai tas ir labi, bet es biju gatava tur pat braukt, bet tad sapratu, ka what the hell.. un miedziņš mājās palīdzēja aizmirst.
paldies superīgajai Sančai un pārējiem foršajiem, kas bija un par lielisko sākumu, jo beigas vienmēr jau nevar būt happy, bet tas nenozīmē, kas viss bija slikti – nemaz ne.! ^^
un tagad dažas bildes no 6dienas ballītes:

DSC05520-1
[pie šīm jaukajām jau jūtos kā mājās.]
DSC05527-1
[ar visforšākajām liepājniecēm.]
DSC05578-1
[sančāāāāā ballītēēēēē.]
DSC05597-1
[ar foršakajām, superīgākajām, lieliskākajām un visādi citādi burvīgākajām.]
DSC05682-1
[7 meitenes mašīnas aizmugurē un karalis Paco priekšā, fun.]
DSC05752
[ar foršo Adzi.]
DSC05756-2
[ar viņām nav iespējams nesmaidīt.]
DSC05768-1
[ar superīgo Lēvi.]
DSC05624-1
[mm, šis bija dikti jauks mirklis.]

nu tā kā mēs te ballējamies, nav jau svarīgi, kad un kur, vai ar ko. bet galvenais, ka pareizais mirklis, pareizie cilvēki un pareizā vietā visi kopā. un prieks par visiem, visiem, visiem jaunajiem un superburvīgajiem cilvēkiem manā dzīvē, jo viņi ir iemesls kāpēc no rīta gribas pamosties ar smaidu. un galvenais, viņi dara mani stiprāku un es zinu, ka uz viņiem var paļauties, tas taču tomēr ir tik svarīgi. un ballītes. ballītes, kas ir no sirds un ar dvēseli, un smiekliem, kurus var dzirdēt atskanot vēl nedēļām uz priekšu. dzīve izdodas un uz priekšu tikai uz augšu. paldies, jums. :*

I've had the time of my life
And I've never felt this way before
And I swear this is true
And I owe it all to you!
/
black eyed peas – the time (dirty bit)./

20110120

salāpīta laimīte.

tumblr_lec605OqLq1qe9831o1_500_large

- kā tu zini, ka viņa tevi mīl?
- es viņu bieži vien sāpinu, bet viņa turpina turēt mani aiz rokas.