akordi vējā.

33. gados un tikai 11 dienas pirms savas 34. dzimšanas dienas no šīs krāsainās pasaules 27. janvārī agri no rīta aizgāja daudzu cilvēku mīlētais – Mārtiņš Freimanis.

ir lasīti tik daudz ieraksti par Mārtiņu, tik daudz komentāri, un tik daudz pārmetumu no daudziem cilvēkiem, par liekulību kāda pastāv cilvēkos, ka tie vairāk sēro par slavenībām kuras nekad nav satikuši, nekā par tuviniekiem. ka šādi uzplūdi un fanošana parādās, kad slavenība aiziet aizsaulē, bet pirms tam bija gluži vienalga (gluži kā tas bija ar Maiklu Džeksonu), un ziniet, parasti es šim visam piekristu, taču šoreiz.. šoreiz ir mazliet savādāk, un tieši tāpēc es rakstu, lai varbūt kāds no visiem tiem negatīviķiem pastītos uz visu no mazliet citas puses. :)

dienās kā 27. janvāris, kad ārā aiz loga ir skaidri zilas debesis un saule pie debesīm, un tu uzzini par mīlēta mūziķa, dzejnieka, aktiera un visādi laba cilvēka aiziešanu kā Mārtiņš, gribas paņemt rokā M. Freimaņa dzejoļu un dziesmu krājums - Zālīte Truša Dvēselei un izbaudīt katru vārds pie tējas un ar smaidu. ar apziņu, ka viņš ir laimīgs redzot visus labos vārdus, kas tiek teikti un redzot kā viņu ciena un mīl no pašas Liepājas līdz Rīgai. Mārtiņš bija tas pozitīvais un mūžam smaidīgais, kā arī atraktīvais cilvēks, kurš bija cilvēku cilvēks, viņam rūpēja visi. viņš dzīvi dzīvoja un redzēja savādāku - jūtīgāku un spilgtāku, un to vienmēr varēja redzēt. protams, viņš nebija perfekts, mēs neviens tāds neesam, un arī viņam bija savi mazie melnie mošķīši, bet tas ir tikai cilvēcīgi un galu galā viņš izcēla tikai labo. un kā viņš pats reiz teicis, tad viņam ir svarīgi palikt pašam, jo viņš ir brīvības cienītājs, lipājnieks un brīvi lidojos cilvēks. viņa enerģiju ierobežot nebija vēlams. :)

mēs (tai skaitā arī es) izaugām klausoties viņa dziesmas, dejojām ballītēs un pat neaizdomājāmies, ka tas reiz var beigties. katram no mums viņš deva kādu daļiņu no sevis. kāds viņa dēļ iemīlējās ģitāras skaņās un tieši Mārtiņa dēļ iemācījās spēlēt ģitāru, kāds cits varbūt tieši pie viņa dziesmas iepazinās ar savu mūža mīlestību, bet es.. es iemācījos rakstīt. rakstīt visu, kas uz sirds un manā prātā plosās, tieši Mārtiņa dēļ es paņēmu to savu pirmo balto papīra lapu un uzrakstīju savu pirmo patieso dzejoli, viņš man iemācīja uzticēties lapai un lidot vārdu vētrā. vienalga, lai, kas tas arī nebūtu, daudzus no mums saista atmiņas par Mārtiņu un par laiku, kuru pavadījām līdzās ar viņu. kāds tagad varētu sākt teikt, ka līdzās jūs viņam nebijāt, nesatikāt, nerunājāt, bet jūs kļūdaties, ar Mārtiņu patiesībā bija iespējams satikties, un man vienreiz dzīvē šāda iespēja bija – uz pāris minūtēm, bet bija. un es redzēju un izjutu to kāds patiesī izskatās brīvs cilvēks, cilvēks kurš dara to ko mīl, cilvēks kura dvēsele stāv pazliet augstāk par mums visiem pārējiem. viņš toreiz uzvedās kā parasts mirstīgais, kā vnk ikdienas cilvēks un tāds arī viņš bija, jo kā viņš ir teicis, tad viņš neraksta, lai kļūtu slavens, viņš neraksta, lai viņa dziesmas kļūtu par mega hītiem, bet viņš raksta, lai kaut vienam pašam cilvēkam šie vārdi nozīmētu visu, lai kaut tikai viens cilvēks šo vienu dziesmu spētu sasaistīt ar sevi, tas viņam bija pats svarīgākais. Mārtiņš bija lielisks cilvēks un viņš to nopelnījis, lai par viņu runātu tikai labas lietas šobrīd, kad viņš sēž un mākoņa maliņs un gozējas saulītē. paldies, tev Mārtiņ, par to, ka biji mūsu labākais draugs un, ka iemācīji mums lietas, ko paši varbūt nebūtu spējuši bez mazas iedvesmas neapzināti no tavas puses. un kā Mārtiņš rakstījis savā dzejoļu krājumā, tad viņš vislabprātāk gribētu būt trusis, viņš gribētu, lai viņa pasaule beigtos ar pēdējo garšīgo pieneņu lapu (es ceru Mārtiņ, ka tev izdevās). ^____^ un atcerieties visi – viņš pirmām kārtām un pats galvenais bija dzejnieks (daudzi citi mūziķi viņu salīdzināja pat ar pašu Čaksti) un dzejnieki nemirst, tie turpina dzīvot savos uzrakstītajos vārdos, tie mūžīgi ir dzīvi.. un es no visas sirds uzskatu, ka viņš atrada to prieku par laimīgām beigām.!

visiem, kam Mārtiņš kko nozīmēja, iesaku izlasīt šo rakstu http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/38833/martina-freimana-dzives-tragedija ! burvīgi uzrakstīts, lai kā arī nebūtu.man lasot pat nobira asariņa.

tūkštošiem mazu debestiņu krīt no gaisa un sakrīt man kapucē. es uzlieku kapuci galvā un esmu debesīs. /Freimanīc/