septembris.

šodien atverot nu jau vecās skolas durvis manās domās iezagās skumjas par to, ka šīs vairs nav manas mājas. šķiet vēl vakar biju mazs nobijies bērns, kurš 1.septembrī pirmo reizi vēra lielās baltās skolas durvis un cieši saspiedis 12klasnieka roku devos pretīm nezināmajam. bet šodien, šodien nē. šodien spēru skumjus soļus pavisam klusi, lai neizbiedētu mazo bērnu atmiņas, kuri nu jau izauguši pavisam lieli. es kāpju pa lielajā kāpnēm, kas vairs nešķiet tik lielas. es kāpju precīzi 84 pakapienus līdz 4.stāvam un lēni, jo lēni dodos uz 408.kabinetu. vietu, kas bija manas mājas. vietu, kur dzīvo mīļš cilvēks. cilvēks, kurš rūpējās un cīnījās par mums. kurš smējās un raudāja ar mums. cilvēks, kurš mūsu sirdīs paliks vienmēr. jā cilvēks, kurš mums visiem ticēja un tic. izskan klusi vārdi skumjā klusumā. vien pāris vārdi, kas spēj pateikt tik daudz. un 408.kabineta durvis atkal aizveras un es klusi dodos prom atstājot savas atmiņas šeit šajās nobružātajās vecajās sienās, kas mani uzaudzinājušas, šajās 84 pakāpienu garajās trepēs, kas mani vadījušas, šajās daudzajās rokās, kas mani veidojušas, šajā ēkā, kas mani mīlējusi. es paveros pa noputējušo logu un uzgleznoju savu pēdējo atmiņu gleznu, kas redz mazu apbružātu taciņu, kas 12 gadus mani pacietusi. es stāvu 1.stāva foajē un iegriežos skatu karuselī, lai iegaumētu svaigi krāsotās sienas un mazo bērnu sejas, jaunās durvju eņģes, noslaucītās trepes un balto pulksteni, kurā laiks skrien vēja spārniem un nav manos spēkos to apturēt. viss spilgtās krāsās nokrāsots, lai varētu sākt jaunu stāstu ar jaunām sejām, taču šodien man šeit stāvot viss melnbalts šķiet. varbūt tāpēc, ka šis stāsts vairs nepieder man. es klusi atminos savus pirmos un pēdējos soļus pa šo vēso akmens grīdu un lēni dodos prom. atstājot lielāko daļu savas mazā bērna dzīves šeit atmiņās. un pirms aizveru lielās baltās durvis aiz sevis es paklanos tev mana skola. pāldies, ka radīji mani tādu kāds esmu šodien. pāldies, ka lepojies..
un vēlāk sēžot pie sava vecā loga es redzu mazus bērniņus glīti saģērbtus mazos uzvalciņos ar spīdīgām kurpītēm un skaistās kleitiņās ar bantītēm un šleifītēm ar lielu, lielu puķi rokās, kas lielāka par viņiem pašiem soļojam uz skolu. tagad viņi staigā pa manu atmiņu taciņu un tā nākošos 12 gadus. viņi tik maziņi šķiet un pat negribas noticēt, ka reiz arī es tāda biju. tagad viņi tiek ielikti lielajās skolas rokās ar bailīgām acīm un trīcošām rokās nezinot ko viņiem nesīs rītdiena. nezinot, ka draugi ko viņi šeit iegūs būs uz mūžu. nezinot, ka baltais pulkstenis skrien kā vējš. nezinot ka gandrīz vai rītdien arī viņi gremdēsies savās atmiņu bildēs. to ka viņi tagad turpina rakstīt manu stāstu. manas skolas stāstu..