deviņpadsmit.

manas domas šovakar kā miruši tauriņi
vairs nelido, vairs neelpo
sēžu skumji pie baltas lapas, jo domu tinte beigusies
vien dzirdu čīkstošas durvis, kas lēni ieaijā..

es pamostos savos sapņos un zinu -
es nekad nebūšu pietiekoši tev,
bet tas nekas, jo es krītu
krītu bezgalīgā mīlestībā
un kritiena radītā maigā vēja plūsma
aizcērt čīkstošās durvis, gluži kā
tauriņu spārnu vēzieni spēj izraisīt tornado,
bet vai zini es esmu drošībā, mīļotais.
kopā ar tauriņiem..

tie ieaijā mani atpakaļ saldā miegā
un savos sapņos es esmu tev blakus
un redzu: 19 izdedzinātus sērkociņus,
19 pret sienu sasistus šķīvjus,
19 tukšus skatienus un
19 nepasacītus vārdus.
šo 19 minūšu garo stāstu par mums
aizejot es klusi, jo klusi atstāju uz tava spilvena,
kas iedeg tavā sirdī un stāsta -
paņem mani līdzi pat ja tavā sirdī nav vairs vietas man,
es iešu ļoti klusi uz to pašu pusi, lai varu tevi nosargāt,
es nepieprasu tavu sirdi, tikai gribu, lai zini, ka vēlos līdzās būt,
man nevajag sirdi vai dzirdi – es vēlos tevi..

es speru 19 soļus precīzi vienu pēc otra uz pirkstu galiņiem
līdz čīkstošajām durvīm un aizcērtu tās aiz sevis
no visa spēka izraujot tevi no sapņa..

vai tomēr sevi..

es pamostos uz baltas lapas
blakus tukšajai domu pildspalvai un
19 mirušiem tauriņiem..

p.s. – jā, es esmu drošībā, mīļotais..