starp vakardienas visām nesmukajām lietām es atkal aizdomājos par to kāpēc cilvēki vienmēr grib visu. un ja viņi nevar visu dabūt viņi labāk izvēlas neko. jo redz ar mazumiņu viņiem nepietiek. ja viņiem piedāvā mazu gabaliņu laimes viņi atsakās jo grib visu un ja nav tā visa tad labāk neko. labāk būt ietiepīgam un nelaimīgam nekā mazliet laimīgam. vnk nesaprotu kā kkas tāds var patikt. kāpēc gan nepārkāpt savam ego, nezinu sevis sadismam, depresijām un stuff un vnk nebūt mazliet laimīgam ar mazajām lietām..
šķiet, ka šeit arī rakstu pēdējo reizi. vnk kāds izdarīja neatgriezenisko un rezultāts ir tāds ka man nav vairs domu, jūtu un elpas. es vairs nevaru neko uzrakstīt ne labu, ne sliktu, neko. vnk tukšums manā galvā un mja vispār tukšumus. cold nothing. oh well. un tā vienmēr kad pielaid cilvēkus par tuvu sev. vienmēr, bēt vairs tā nebūs. vairs nē (lai gan es vienmēr tā saku un vienmēr atkal apdedzinos, bēt šoreiz es būšu stipra, citādāka). un viņi vienmēr aiziet ar daļu tevis. nu labi ne visi, bēt šoreiz šis cilvēks aizgāja ar mani. ar visu mani, jo runāsim atklāti viņš bija es. es negribēju to atzīt un teicu sev ka viņš ir tikai daļa no manis, bēt jā es zināju ka tie ir meli. dvēseles cilvēki nekad nav tikai daļa, viņi ir viss. viņi ir tu. un kad viņi aiziet, tad aizej arī tu. tev neviens neprasa. jo tu neesi nekas. acīmredzot. vnk random cilvēks, vnk random 2.5 gadi, vnk random broken life..
ja arī tomēr es kko rakstīšu tad vairs ne šeit, es pārvākšos uz citu dzīves vietu, jo galu galā taureņi vairs nepieder man. viņi ir brīvi. taureņi aizgāja kad aizgāja tas cilvēks.
p.s. – šī gada decembris man būs īsts pārbaudījums. salīdzinot ar to pirms 2 gadiem šis būs iekšējs aukstais karš. ja nu man tomēr neizdosies uzvarēt tumsu, tad ziniet man bija jauki pazīt jūs visus, un neskumstiet pēc manis - vnk smaidiet. ^^
skan: boys like girls – go, billy talent – definition of destiny, mika – we are golden, utt.
