es salasu 19 mirušos tauriņus un pametu tos gaisā,
lai lido, bet tie krīt.
tie krīt kā lielgabala lodes un mani sadragā.
manis vairs nav un šovakar viņa,
viņa, kuras mati sarkani kā kvēla liesma.
viņa, kas aizdedza manu lielgabalu
ir tava baltā lapa, mīļotais.
šovakar pirms viņi iededz laternas,
pirms ir par tumšu, lai iemigtu un
par gaišu, lai aizmirstu
tu raksti tukšumā.
viņa ir tava doma.
tava mūza.
tava baltā lapa.
un tavai dvēselei paliek pārlieku auksts.
tu paņem vēl vienu sērkociņu un viņu aizšķil.
un viņa deg.
viņa deg.
tik lai tevi sasildītu.
bet vai tu kādreiz, mīļotais, esi aizdomājies -
ka reiz. pavisam drīz viņa izdegs.
un izdzisīs.
un kad tas notiks tev vairs viņu nevajadzēs.
nē, vairs nē.
un tu aizslauki siltos un sārtos pelnus,
ko viņa atstāja uz tavām plaukstām.
un viņa krīt.
viņa krīt.
pie tavām kājām basajām.
un tās viņu bradā,
tās viņu sabradā.
bet vai tu kādreiz, mīļotais, esi aizdomājies -
ka šī ir pēdējā reize kad viņu redzi.
viņas vairs nav.
rītnakt tu vientuļš sēdi istabā,
mīļotais, vai jūti.?!
viņas 19 un 1/2 sirdspukstus
vai redzi savus 19 un 1/2 izdedzinātos sērkociņus.
un es pamostos tieši 19 un 1/2 minūtes par vēlu šodienā.
mīļotais, kāpēc.?!
kāpēc, tu esi precīzi 19 un 1/2 gadus par vecu,
lai ticētu pasakām.
viņa ar saviem ugunīgajiem matiem vēl būtu brīva.
vēl dzīva.
un es redzu kā nokrīt viņas sarkanā matu šķipsna
uz tavas marmora grīdas kā lielgaba lode,
kas mani sadragā.
un es negribu neko vairs zināt,
negribu nevienu pazīt.
un dažreiz kā šovakar es mēdzu izlikties
esam neviens cits kā vien es pati, mīļotais.
un arī mīlestībai vairs neprasu,
tai sen jau viss ir savādāk.
es paceļu divdesmito mirušo taureni no aukstās marmora grīdas
un pametu to gaisā, lai lido.
vai zini tā bija viņa.
un viņa krīt.
kā lielgabala lode, mīļotais, un tevi sadragā 19 un 1/2 gabalos.
rīt tevis vairs nav.
p.s. – gar manu logu graciozi aizlido ugunīgi sarkans taurenis. tā bija viņa. viņa – mana dvēsele.
p.s.s. - jā, ir daži stāsti, mīļotais, kurus nevaru izstāstīt..
0 comments:
Ierakstīt komentāru