Tev apkārt ir cilvēki. Viņi ir tava patiesā ģimene. Vēl ir daudzi, kas ir vienkārši draugi vai paziņas nu neīpaši vērā ņemamas personas. Bet „ģimene” ir nemainīgā vērtība. Vieni un tie paši cilvēki kas veido mājas pamatu un rūpējas lai tā nesabruktu. Bet vai tā patiešām ir. Tik ļoti dažreiz liekas ka esi viens. It kā jau visi svarīgie cilvēki būtu tev apkārt mīl tevi un dalās savos priekos, bet tu jūties viens. Viņi smejas un smaida un ir laimīgi. Viņi patiešām tevi mīl un nevēlas tevi sāpināt. Bet tev ar to ir par maz. Tu vēlies kko, vēl kko vairāk, kko ko viņi tev nevar dot jo tu nezini kas tas ir. Bet zini ka tev tā nav. Varbūt piederības sajūta. Pieķeršanās vai uzticēšanās. Varbūt tieši bailes pazaudēt. Vai atbilde uz jautājumu kāpēc vienmēr ir tā ka kāds smejas bet kādam tas sāp. Vai, kāpēc starp miljons cilvēkiem tu jūties gluži viens un pamests. Šie cilvēki ir tava pagātne un tava nākotne. Viņi ir tava tagadne. Viņi veido tavas atmiņas un mērķus. Būvē tavas sapņu pilis. It kā jau visam vajadzētu būt perfekti, bet kā mēs zinām perfekti nemēdz būt. Un tāpēc pat viņu mīlošajos apskāvienos tu jūties viens. Kā mazs bērns, kas pazudis lielajā ļaunajā murgu pilsētā kur neviens tevi nesaprot un nesadzird, lai arī cik skaļi tu kliegtu.
Es. Nē es vairāk jau nekliedzu jo zinu ka mani neviens tā pat nedzird. Es sēžu saulītē starp cilvēkiem kas ir mana „ģimene” un kas mani mīl. Viņu acīs es esmu laimīga. Visi smaida - arī es, lai tikai viņi nenojaustu patiesību. Viņi nesaprastu. Nesaprastu kā ir būt vienam starp tik daudziem..
0 comments:
Ierakstīt komentāru