šis tiek veltīts kādam īpašam cilvēkam. sava veida patiesības atdzīšana. un sava veida pateikšana - ardievu. jo visām lietām reiz pienāk beigas..
izdomātām pasakām beigu nav.
bet šī nepavisam nav izdomāta.
iespējams, ka šī nemaz nav pasaka.
taču ļauj man tev to tomēr pastāstīt.
es atceros to burvīgo dienu,
kas smaržoja pēc sarkano zemeņu laimes un
viss bija tika krāsains kā pasteļkrītiņu varavīksne debesīs.
to dienu kad saulei un mēnesim piedzima miljardiem zvaigžņu.
bet nē, ne par to ir stāsts, jo šis ir nedaudz traģiskāks.
es nestāstīšu tev tagad to, ka krāsas ir izbalējušas
vai to, ka bez šķembām neiztikt, jo atmiņu skati plīst ik mirkli
un arī to ne, ka saule vairs nespīd tik spoži
un to, ka zāle otrpus žogam ir zaļāka nekā šeit.
vai to, ka ir lietas, kas sāp kā saplēsta stikla lauskas,
kas iedūrušās manā nu jau aukstajā ķermenī.
un lietas, kuras var piedot, bet nevar aizmirst.
nē.
šis stāsts tomēr ir nedaudz laimīgāks.
stāsts par saulainajām atmiņām un atstātajām pēdām rūtainajā sniegā,
kas neļauj smaidam aiziet projām.
stāsts par to, ka rītdiena pārtop par šodienu tieši pusnaktī.
bet es meklēju savu rītdienu vakardienas elpas pieskārienā.
es smoku, jo zinu, ka rīt manis vairs nebūs.
bet es smaidu, jo vienmēr mīlēšu pusnakti par to,
ka viņš man dāvāja tevi un tavu vaniļas prieku par niekiem.
es mīlēšu saldi maldinošās naktis,
kas tik nemanāmi izraisīja manu
brutāli maigo atkarību no tevis.
vai atceries, kad pirmo reizi mēs tikāmies.?
tu paņēmi savu pusnakts devu un bez steigas
iebaroji manai naivajai dvēselei.
tavs bērnišķīgais skatiens atstāja pēdas manā asfaltā.
tavs smaids gluži kā rasas lāses
dejoja pusnakts zaļajā zālē reibinoši saldi.
tas lika apmaldīties starp divām elpām pavisam viegli.
un tad starp miljoniem domu man galvā tika meklēti iemesli.
un tad tu pavisam viegli uzliki savu pasauli man uz plaukstas.
tik droši, ka man pat palika mazdrusciņ bail.
tavā pasaulē es atradu atbildi -
mēs abi esam nestandarta cilvēki.
un tad manas bailes aiztecēja kopā ar silto nakts lietu,
jo beidzot man blakus bija cilvēks, kas saprata
kā ir tad, kad tevi izmētā pa krāsām.
vēl es vienmēr mīlēšu tavas pieneņu domas,
kas kā viegli baltas pūkas aplido vai visu melīgo pasauli,
lai atrastu to vienu vienīgo patiesību.
tavas domas ir kā skaidras debesis manās četrās sienās,
kad mans prāts ir sadilis lupatu lēveros.
es mīlēšu tavu iekšējo bērnu
to pasakaino mazo muļķīti.
tos viņa neveiklos lillā sapņus.
to pēdējo kūstošo smaidu.
to mazo sirdi, kas spēj samīļot plašo ļauno pasauli
padarot to labāku.
tos pūdercukura jokus un pasakas ar laimīgām beigām,
kurām viņš tic.
es mīlēšu šo mīlestību pret tevi
un vēl miljoniem lietu, kas būvē manu atmiņu mūri par tevi
ar pūkainām dzeloņdrātīm, kas izdzēš liekos kadrus.
stāvot mūra vidū tagad pusnaktī es zinu,
ka vairs nedzirdēšu tavu acu aizraujošo stāstu
un varbūt tādēļ es lēni eju postā.
es dzirdu aplausu čukstus un zinu, kārtējo reizi
mans lielākais ienaidnieks - mana izlikšanās ir uzvarējusi.
un man šajā salā sāk kļūt par karstu.
bet nav vērts raudāt vai skumt.
es saslauku izlietās krāsas un tomēr izvēlos dzīvot,
lai atrastu savu pazaudēto laimi un neizšauto lodi.
un arī tāpēc, ka šī nāvīgā atkarība no vissaldākajām narkotikām -
pieķeršanās ir gluži kā ugunīgā karstvīna parfīms,
kurš rada krustnagliņu eiforiju.
un es zinu no visas savas mazās sirds, ka šis stāsts
par mums kaut kur un kaut kad vēl atkārtosies.
pat ja tagad tavs ironiskais acu smīns,
liek ticēt un saprast, ka manis vairs nav.
agrāk vai vēlāk es nozagšu sniega eņģeļiem spārnus.
tas notiks tajā dienā, kad mēness ar sauli atkal flirtēs
un es nebaidīšos paraustīt laiku aiz ūsām,
jo es neļaušu tavai pasaulei aizmigt manās plaukstās šādi.
un ja kaut kad tu uzliksi savu zīmogu man maigi uz pleca,
tad es zināšu, ka tas ir apliecinājums tam, ka te vēl esmu.
šeit tavā sirdī, vai kaut vai tavās domās.
tagad es sev stāstu jaunu stāstu. es saku:
"iemīlies viņā vēlreiz. rīt.
jo šodien ir pārlieku auksts."
vai zini es smejos.
jo es esmu noziegums tavs, ko tev nāksies izdarīt.
un es zinu, ka man viss, kas jādara, ir jābeidz melot.
divreiz. trīsreiz.
un ir jāsāk runāt patiesība, jo no tās neviens vēl nav nomiris,
taču no meliem. no tiem gan var.
vai zini es atkal smejos.
jo dažreiz es tevi dievinu.
mazliet.
es zinu, ka atvēru logu un ļāvu tavam taurenim aizlidot.
man joprojām ir mazliet vienalga par to,
bet es turpinu ļoti stipri klusām saukt tevi atpakaļ.
28.03.2007 [23:11]
the end.
♥
0 comments:
Ierakstīt komentāru