Man vakar vakarā nebija ko darīt un tā tapa jauns dzejolis. Tik sen nekas nebija uzrakstīts. Jūtos labāk. ^___^
brūnās acis
noskumušā sejā
sastopas ar zaļām acīm
un redz tajās
akrila atmiņu skatus.
brūno acu priekšā
krīt rudens lapas pavasarī
un mazs bērns
raud smejoties.
brūnās acis redz
ložu sašautu mieru
un kailu dvēseli
izmantotāju rokās.
brūnās acis noskatās
uz mazu, raudošu meitenīti
ar nobrāztiem ceļiem
un salauztu sapni,
un bultas cauršautu sirdi.
brūnās acis spēj
sagriezt pasauli kājām gaisā
un zvaigznes vairs nekrīt kā agrāk.
nebija brīnums, ka
es apmaldījos tavās brūnajās acīs,
taču bija laiks teikt ardievu.
tagad brūnās acis
redz tikai vecu, salauztu soliņu
autobusa pieturā
un nesaprot, kas nogāja greizi.
laikam jau, ka šis ir vien
muļķīgs dzejolis par tevi
un par to kā es tevi pazaudēju
brūnajās acīs..
0 comments:
Ierakstīt komentāru