autobusa pietura.

Tumšs. Līst. Es redzu tevi mans draugs. Tajā tālajā pieturā. Viens. Jā tas viens esi tu. Līst. Dievs raud par nejūtīgo cilvēku kļūdām. Viņiem vienalga, ka tev sāp. Tu esi gluži viens. Tukšā pieturā. Gaidot tumsas autobusu uz nekurieni. Jā to ar numuru izbalējušo. To kas ierodas tikai vienreiz. Bet ir jau par vēlu. Viņa vairs nav. Bet tu stāvi un gaidi. Līst. Tu elpo. Sāk kļūt auksts. Ne jau ārā. Tur ir pavisam silts. Saule, putniņi un zaļa zāle. Bērnu smiekli. Bet nē šajā pieturā tā nav. Melns mākonis. Līst. Tieši šeit. Tur kur tu stāvi. Jā auksts. Iekšā. Tur kur apmaldīties neieteiktu nevienam. Ielās starp nierēm. Vai uz plaušu maģistrāles. Tur ir viss baisāk. Nemaz nerunājot par mazajām nelegālajām ieliņām sirds rajonā. Tur neej viens pats. Tur pazūd ikviens. Un atpakaļ ceļa nav. Cerības arī nav. Tikai līst. Tur ir auksts un tumšs. Visādas zemiskas radības, kas slēpjas no sirdsapziņas tiesas. Tās izvaro tavu morāli un nogalina cieņu. Līst. Lai gan nekur jau nav droši. Domu rajonā visi ir nojūgušies. Pilnīgi traki. Cilvēki haotiski skrien. Nē viņi nedomā. Viņi ir domas. Viņi nogalina viss lēnāk. Ar mehānisku smaidu un no sirds. Bet pareizi sirds ir ļauna. Sarkana un no dzelzs. Tārunā un citos neklausās. Saprātu ignorē. Un galu galā ir muļķe. Egoiste. Lielākoties nodevēja. Līst. Laipni lūgti smadzenēs. Pa labi jūs redzat. Ak, pareizi neredzat. Acis melo. Noputējušas. Sarūsējušas. Norakstāmas. Tātad smadzenes. Uzmanību plīstošas. Izšķaidāmas. Pret sienu.?! Vienmēr laipni. Uz galda.?! Kāpēc ne. Tādu nav.?! Tas ir modē. Dažas rievas. Tās pašas mākslīgas. Tāds visai dīvaina paskata krāms vien ir. Uz šosejas gan izskatās jauki. Vai automašīnas priekšējā stiklā. Redzi. Raffaello glezna. Nē. Nu labi mazsvarīgi taču. Līst. Jau vēls. Redzi tumšs. Cilvēki kaut kur steidzas. Bet es stāvu un vēroju. Haoss. Viņi ir kā marionetes. Saraustīti uz visām pusēm. Lēti. Līst. Beidzot. Cik ātri gan paiet dzīve. Jā autobuss. Tas tuvojas. Es gaidu. Man nav no kā atvadīties. Jo es nevienam nepiederu. Miers. Kas to būtu domājis. Tikai trīs soļi. Tik tuvu līdz tukšumam. Līst. Bremžu skaņa. Sarūsējušas atmiņas paliek pieturā uz soliņa. Vecā noputējušā grāmatā zem nosaukuma – norakstīts. Līst. Tinte izplūst. Iesūdzas dziļi grāmatas asinsvados. Saindējot personību un lēni nogalinot to. Bez sāpēm. Jo sirds jau pagāšnedēļ pārdota garāžas izsolē ar 50 % atlaidi. Tik dažas asaras. Sajaucas ar lietu. Neviens pat nepamana. Līst. Autobuss aizbrauc. Sarkanas gaismiņas. Tukša pietura. Vientuļš soliņš. Un veca izšķīdusi grāmata gluži kā manas smadzenes pret autobusa priekšējo stiklu. Nelaimes gadījums - tā viņi saka. Uzdevums izpildīts. Es esmu galā. Vairs nelīst.