pavasaris laužas ārā no manām asinīm.

pavasaris pavasaris pavasaris. šodien patiešām laužas ārā no manām asinīm. es jūtu kā viņš dzen savus mazo zaļos asniņus caur manu dvēseli, es jūtu kā pavasara saulīte izkausē manu sirdi un es redzu kā viss izkrāsojas košās krāsās no ierastā melnbaltā foto. jā pavasaris laužas uz āru. pavasaris nāk. *sun*

tik jauki no rīta 11tos stāvēt ārā un ieelpot pavasara elpu. mm, debešķīgi. un palūkoties uz augšu un sajust saules maigos glāstus. rawr, to sauc par pavasari. jauko pavasari. šādi iesākot rītu es jutos kā staigājot pa mākoņiem darot lietas centrā nevis pa izkusušo sniedziņu. un ejot garām vecajām centra mājām tu dzirdi skaisto kūstošo lāsteku rīta melodiju – tink tink tink, kas iesēžas tavā zemapziņā un tu nemanāmi sāc dungot līdzi lāsteku ritmam.

šorīt uzvilku kedas. jā, pirmā šī gada diena ar kedām. jo kedas piederas pavasarim. un tik jauki bija gaidot 10 min darba interviju palēkāt pa pavasara peļķēm. wāāā. no kurām miljons krāsās atmirdzēja saules saulainais smaids. un atkal prātā tik dzirdi – tink tink tink, pavasaris laužas uz āru. varbūt darba intervija īsti nebija tas ko biju plānojusi, bet nekas. tās visas ir tikai dzīves pasviestās iespējas un tā pat nākošā vienmēr būs labāka par iepriekšējo.

dodoties uz bibliotēku pa ceļam redzēju divus puišus, kas dzēra koronu vnk sēžot saulītē. tas bija tik sirdi sildošs mirklis. gaidu to dienu, kad varēšu iesākt savu pavasara tradīciju un arī sēdēt saulītē un dzert alu uz ab, andrejsalā vai krastmalā. jā gaidu to dienu, un zini, viņa būs pavisam drīz. murrr. ^_____^ bibliotēkā sadarīju pavisam ātri savu nosprausto mērķi un varēju doties mājās.

pēdējais šī rīta pavasara sveiciens bija mazais puisītis autobusā, kurš iekāpa ar milzīgu dzeltenu balonu. tas lido pie pašiem autobusa griestiem un uz tā bija miļzīgs smaids. balons atradās tieši saulītē un tā kā bija dzeltens tad piepildīja visu autobusu ar milzonīgu pavasara devu un es vnk nespēju beigt smaidīt. šis koši dzeltenais saulstarojošais balons bija mans šī rīta pavasaris, kurš centās pa autobusa griestiem izlauzties ārā, gluži kā caur manām asinīm.

tagad sēžot pie datora es nespēju beigt priecāties par to saulaino pavasari, kas dzīvojas aiz mana zemeņotā loga. saulīte vienmēr mani mīl un ir mīlējusi. tā vienmēr spīd tieši manā logā un vienmēr man acīs tā, ka neko neredzu, ko pašlaik rakstu. bet tas nekas, jo viņa ir tik silta, tik mīļa un tik pavasaraina. un es smaidu. vnk smaidu. jo mans pavasaris ir izlauzies ārā no manām asinīm. pavasaris elpo manā galvā un es šorīt pavasarī atradu savu laimi. mm, vai nav skaists dienas sākums. es nespētu iedomāties neko jaukāku par šo. ^_____________^ murrr.

skan: lykke li – time flies.