mm, šodiena pavadīta lu centrālajā bibliotēkā paveicot sev vajadzīgos darbiņus vūūhūū. yes yes yes lietas virzās uz priekšu. tas mani ļoti ļoti priecē. vispār secināju, ka man ir iepaticies šis mācīšanās režīms. tuliņ došos palasīt aueru un pakonspektēt. *sun*
jā, es esmu NERD.! sō what.
šodien nopirku kārtējo grāmatu, kā jau radošā dvēsele es nespēju paiet grāmatnīcā garām ernesto sabato grāmatai – tunelis. vispār šis argentīniešu rakstnieks raksta diezgan līdzīgi paulam bankovskim. vismaz es personiski spēju savilkt paralēles. un man tīk. diezin tik kad lasīšu šo grāmatu un vēl jāizlasa puse no imanta ziedoņa epifānijām. grr, man nepietiek ar 24h diennaktī un es vēlos tādu opciju kā bezmiegs. khh.!
atgriežoties mājās no bibliotēkas vēlu vakarā vēl paspēju sakārtot istabu pirms ķēros pie mācīšanās. jauki, atkal varu pārskatīt savas istabas kvadrātmetrus, kuri pārmaiņas pēc nav noklāti ar aprakstītām lapām, grāmatām un citiem krāmiem. te pat tagad ir tīri plašs. (:
un es to darīju netikai tāpēc, ka rīt laimiņa vakarā nāks krāsot matus, bet vnk kārtējais darbiņš manā to do listā.
vēl secināju, ka agrāk ar noteiktu personu manas skype sarunas bija maģiskākas. vienmēr manī bija šī kutinošā sajūta – uzrakstīs viņš man vai nē. varbūt uzrakstīt man. vai labāk nevajag. paciesties. āā ko darīt. gribas parunāties. bet jāā. tad tagad es vnk zinu, ka agrāk vai vēlāk man uzrakstīs šī persona. un ja neuzraksta nav tā, ka es jūku prātā un nezinu kur likties, nav tā ka niez nadziņi pašai atvērt čata logu un iemurrrāt. ehh. skaistais ir pazudis arī attiecībā uz šo cilvēku. es zināju. es zināju, ka tā viena nakts sabojās visu. pilnīgi visu. un es pat varu saderēt, ka mums nebūs vairs to maģisko nakšu ar bērnišķīgo muļķošanos. sadpanda.
vakar starp citu paralēli konspektēšanai noskatījos filmu – teenage dirtbag (jā es sapratu, ka varu darīt lietas vienlaicīgi un uztvert abu lietu būtību). filma visnotaļ sad un skarba, taču morāle bija neapšaubāma. vispār atkal šo to varēju savilkt ar savu dzīvi un pagātni. patika arī, ka lielu daļu šajā filmā spēlēja dzeja/literatūra. mirkļi, emocijas, fucked up cilvēki un mindfuck. filmas beigas manuprāt bija skaistas, tādā ziņā, ka nekas īpašs jau tur nebija, taču bija nepieciešams tik uztvert kādu pavisam niecīgu, bet spēcīgu mirkli. tas bija jauki. iesaku katrā ziņā noskatīties, vismaz morāles dēļ, ja ne sižeta. filmā arī laba mūzika. ^____^
0 comments:
Ierakstīt komentāru