20090328

autobusa pietura.

Tumšs. Līst. Es redzu tevi mans draugs. Tajā tālajā pieturā. Viens. Jā tas viens esi tu. Līst. Dievs raud par nejūtīgo cilvēku kļūdām. Viņiem vienalga, ka tev sāp. Tu esi gluži viens. Tukšā pieturā. Gaidot tumsas autobusu uz nekurieni. Jā to ar numuru izbalējušo. To kas ierodas tikai vienreiz. Bet ir jau par vēlu. Viņa vairs nav. Bet tu stāvi un gaidi. Līst. Tu elpo. Sāk kļūt auksts. Ne jau ārā. Tur ir pavisam silts. Saule, putniņi un zaļa zāle. Bērnu smiekli. Bet nē šajā pieturā tā nav. Melns mākonis. Līst. Tieši šeit. Tur kur tu stāvi. Jā auksts. Iekšā. Tur kur apmaldīties neieteiktu nevienam. Ielās starp nierēm. Vai uz plaušu maģistrāles. Tur ir viss baisāk. Nemaz nerunājot par mazajām nelegālajām ieliņām sirds rajonā. Tur neej viens pats. Tur pazūd ikviens. Un atpakaļ ceļa nav. Cerības arī nav. Tikai līst. Tur ir auksts un tumšs. Visādas zemiskas radības, kas slēpjas no sirdsapziņas tiesas. Tās izvaro tavu morāli un nogalina cieņu. Līst. Lai gan nekur jau nav droši. Domu rajonā visi ir nojūgušies. Pilnīgi traki. Cilvēki haotiski skrien. Nē viņi nedomā. Viņi ir domas. Viņi nogalina viss lēnāk. Ar mehānisku smaidu un no sirds. Bet pareizi sirds ir ļauna. Sarkana un no dzelzs. Tārunā un citos neklausās. Saprātu ignorē. Un galu galā ir muļķe. Egoiste. Lielākoties nodevēja. Līst. Laipni lūgti smadzenēs. Pa labi jūs redzat. Ak, pareizi neredzat. Acis melo. Noputējušas. Sarūsējušas. Norakstāmas. Tātad smadzenes. Uzmanību plīstošas. Izšķaidāmas. Pret sienu.?! Vienmēr laipni. Uz galda.?! Kāpēc ne. Tādu nav.?! Tas ir modē. Dažas rievas. Tās pašas mākslīgas. Tāds visai dīvaina paskata krāms vien ir. Uz šosejas gan izskatās jauki. Vai automašīnas priekšējā stiklā. Redzi. Raffaello glezna. Nē. Nu labi mazsvarīgi taču. Līst. Jau vēls. Redzi tumšs. Cilvēki kaut kur steidzas. Bet es stāvu un vēroju. Haoss. Viņi ir kā marionetes. Saraustīti uz visām pusēm. Lēti. Līst. Beidzot. Cik ātri gan paiet dzīve. Jā autobuss. Tas tuvojas. Es gaidu. Man nav no kā atvadīties. Jo es nevienam nepiederu. Miers. Kas to būtu domājis. Tikai trīs soļi. Tik tuvu līdz tukšumam. Līst. Bremžu skaņa. Sarūsējušas atmiņas paliek pieturā uz soliņa. Vecā noputējušā grāmatā zem nosaukuma – norakstīts. Līst. Tinte izplūst. Iesūdzas dziļi grāmatas asinsvados. Saindējot personību un lēni nogalinot to. Bez sāpēm. Jo sirds jau pagāšnedēļ pārdota garāžas izsolē ar 50 % atlaidi. Tik dažas asaras. Sajaucas ar lietu. Neviens pat nepamana. Līst. Autobuss aizbrauc. Sarkanas gaismiņas. Tukša pietura. Vientuļš soliņš. Un veca izšķīdusi grāmata gluži kā manas smadzenes pret autobusa priekšējo stiklu. Nelaimes gadījums - tā viņi saka. Uzdevums izpildīts. Es esmu galā. Vairs nelīst. 

20090322

pavasaris.

šodien tik ļoti var just pavasara iestāšanos. un mani pārņem laimes sajūta. sēžu pie datora un neko neredzu, ko rakstu, jo mana istaba pilna saules un mana galva pilna pavasara. :) tik burvīga sajūta, ka tu pagriez galvu un tev pretim smaida pavasara saulīte. silta un jauka. gribas iet ārā pafotogrāfēt un pačilot, bēt jāmācās. tik ļoti negribas. pat negribas domāt par to ka drīz ārā būs +16 un būs jāsēž skolā un jāmācās. tad tik ļoti gribēsies ārā gulēt zaļajā zālītē un vārtīties saulītē. nevis rakstīt kkādus dumjus eksāmenus. šausmas. tas būs īsts murdziņš. palikušas vēl tikai 34 mācību dienas. tas šķiet nenormāli maz. un tad eksāmeni, atvadas no skolas, asaras un tad tu būsi norakstāms uz visu savu dzīvi. :D labi, labi nav jau nemaz tik traki. jo saulīte smaida. un es arī smaidu, jo ir pavasaris. un drīz vasara, kas nāk komplektā ar miljons burvīgām lietām. kuru dēļ var nedaudz vēl paciest to sēdēšanu skolas solā un mācīšanos. :)

atkal varu teikt, ka saulīte mani mīl. šogad atkal. man prieks. man viņa pietrūka. ļoti, ļoti. mjau.  =^___^=

šodien izlasīju teicienu, kas man ļoti gāja pie sirsniņas:

20090321

gribu paņemt atvaļinājumu.


es gribu paņemt atvaļinājumu no savas dzīves. patiešām ļoti, ļoti. ^___^

nū kāpēc gan tā nevarētu. vnk kad viss ir par daudz un kad gribās mazdrusciņ miera. vnk paņemt atvaļinājumu un aizdoties uz kādu laiciņu prom. kur tu vari būt mierā ar sevi. paņemt atvaļinājumu arī no skolas, vecākiem, draugiem un problēmām. iespējams pat no laimes. un aizdoties kkur tālu prom kā tukša balta lapa. atvaļinājumu kurā tu varētu būt jebkas kas vien tu vēlies būt. varbūt tumšmataina būtne ar brūnām acīm vai blondīne ar zilām, varbūt mazs bērns ar miljons sapņiem, trīskrāsu kaķēns, kas spēlējas ar sarkanu kamolīti, nēģeris, aktieris vai taurenītis. es savā atvaļinājumā varētu būt taureņjauns, kā reiz teica Imants Ziedonis. 
jā, es paņemšu atvaļinājumu no savas dzīves. jo es varu. man neviens to nevar aizliegt. mana dzīve, mans atvaļinājums. nekur tālu es gan nedošos, te pat vien būšu. bēt būšu atvaļinājumā. šodien varbūt būšu dzejnieks. nē, dzejnieks es šodien vairs nebūšu, jo biju jau vakar. šodien varbūt tad būšu trīskrāsu kaķēns, rīt taurenītis vai saule debesīs. parīt mākonis virs tavas galvas vai tumšmataina būtne ar smaragd-zaļām acīm. ja vēlies sazināties ar mani kāmēr būšu savā atvaļinājumā atstāj ziņu automātiskajā atbildētājā un iespējams es to uzreiz neizdzēsīšu. bet es netaisos tev atbildēt. bēt tikai mieru šis ir mans atvaļinājums un noteikumus nosaku es. ardievu līdz mana atvaļinājuma beigām. jo šodien tas sāks un turpināsies uz nenoteiktu laiku. 
CAUSE LIFE IS FOR DOING WHATEVER I WANT AND GETTING AWAY WITH IT..

Brūnās acis.

Man vakar vakarā nebija ko darīt un tā tapa jauns dzejolis. Tik sen nekas nebija uzrakstīts. Jūtos labāk. ^___^






brūnās acis 
noskumušā sejā 
sastopas ar zaļām acīm
un redz tajās
akrila atmiņu skatus.

brūno acu priekšā
krīt rudens lapas pavasarī
un mazs bērns
raud smejoties.

brūnās acis redz 
ložu sašautu mieru
un kailu dvēseli
izmantotāju rokās.

brūnās acis noskatās 
uz mazu, raudošu meitenīti
ar nobrāztiem ceļiem
un salauztu sapni, 
un bultas cauršautu sirdi.

brūnās acis spēj
sagriezt pasauli kājām gaisā
un zvaigznes vairs nekrīt kā agrāk.

nebija brīnums, ka
es apmaldījos tavās brūnajās acīs,
taču bija laiks teikt ardievu.

tagad brūnās acis
redz tikai vecu, salauztu soliņu
autobusa pieturā
un nesaprot, kas nogāja greizi.

laikam jau, ka šis ir vien 
muļķīgs dzejolis par tevi
un par to kā es tevi pazaudēju
brūnajās acīs..

20090304

miegainība.

pēdējā laikā pārāk bieži mani pārņem miegs. tā vien sāk likties, ka slimoju ar kādu miega trūkuma slimību. lai cik daudz arī tu neguli, vienalga jūties neizgulējies.

viss apkārtējais šķiet garlaicīgs un vienīgais ko tu vēlies ir izgulēties. var jau būt, ka tas viss tikai laika dēļ. un gadalaika. kā nekā lāči vēl guļ ziemas miegu..
es patiešām ceru, ka šī miega apsēstība pāries līdz ar pavasara iestāšanos vai vismaz kad paliks siltāks. un tā kā marta beigās sola +15 ^___^ tad es ceru, ka miegs pats aizies gulēt un liks mani mierā..
un jau atkal nāk miegs. un tieši tāpēc es tagad pielikšu šai domai punktu un došos gulēt. 
bezjēdzīgi gan, jo miegs tā pat vien nāks, kad pamodīšos. bet tomēr. ir jau vēls. arlabunakti..

20090303

veltījums kādam īpašam cilvēkam.

šis tiek veltīts kādam īpašam cilvēkam. sava veida patiesības atdzīšana. un sava veida pateikšana - ardievu. jo visām lietām reiz pienāk beigas..



izdomātām pasakām beigu nav.
bet šī nepavisam nav izdomāta.
iespējams, ka šī nemaz nav pasaka.
taču ļauj man tev to tomēr pastāstīt.

es atceros to burvīgo dienu, 
kas smaržoja pēc sarkano zemeņu laimes un
viss bija tika krāsains kā pasteļkrītiņu varavīksne debesīs.
to dienu kad saulei un mēnesim piedzima miljardiem zvaigžņu.

bet nē, ne par to ir stāsts, jo šis ir nedaudz traģiskāks.
es nestāstīšu tev tagad to, ka krāsas ir izbalējušas
vai to, ka bez šķembām neiztikt, jo atmiņu skati plīst ik mirkli
un arī to ne, ka saule vairs nespīd tik spoži
un to, ka zāle otrpus žogam ir zaļāka nekā šeit.
vai to, ka ir lietas, kas sāp kā saplēsta stikla lauskas,
kas iedūrušās manā nu jau aukstajā ķermenī.
un lietas, kuras var piedot, bet nevar aizmirst.
nē.

šis stāsts tomēr ir nedaudz laimīgāks. 
stāsts par saulainajām atmiņām un atstātajām pēdām rūtainajā sniegā,
kas neļauj smaidam aiziet projām.

stāsts par to, ka rītdiena pārtop par šodienu tieši pusnaktī.
bet es meklēju savu rītdienu vakardienas elpas pieskārienā.
es smoku, jo zinu, ka rīt manis vairs nebūs.
bet es smaidu, jo vienmēr mīlēšu pusnakti par to,
ka viņš man dāvāja tevi un tavu vaniļas prieku par niekiem.

es mīlēšu saldi maldinošās naktis,
kas tik nemanāmi izraisīja manu
brutāli maigo atkarību no tevis.

vai atceries, kad pirmo reizi mēs tikāmies.?
tu paņēmi savu pusnakts devu un bez steigas
iebaroji manai naivajai dvēselei.
tavs bērnišķīgais skatiens atstāja pēdas manā asfaltā.
tavs smaids gluži kā rasas lāses 
dejoja pusnakts zaļajā zālē reibinoši saldi.
tas lika apmaldīties starp divām elpām pavisam viegli.

un tad starp miljoniem domu man galvā tika meklēti iemesli.
un tad tu pavisam viegli uzliki savu pasauli man uz plaukstas.
tik droši, ka man pat palika mazdrusciņ bail.
tavā pasaulē es atradu atbildi -
mēs abi esam nestandarta cilvēki.
un tad manas bailes aiztecēja kopā ar silto nakts lietu,
jo beidzot man blakus bija cilvēks, kas saprata
kā ir tad, kad tevi izmētā pa krāsām.

vēl es vienmēr mīlēšu tavas pieneņu domas,
kas kā viegli baltas pūkas aplido vai visu melīgo pasauli, 
lai atrastu to vienu vienīgo patiesību.
tavas domas ir kā skaidras debesis manās četrās sienās,
kad mans prāts ir sadilis lupatu lēveros.

es mīlēšu tavu iekšējo bērnu
to pasakaino mazo muļķīti.
tos viņa neveiklos lillā sapņus.
to pēdējo kūstošo smaidu.
to mazo sirdi, kas spēj samīļot plašo ļauno pasauli
padarot to labāku.
tos pūdercukura jokus un pasakas ar laimīgām beigām, 
kurām viņš tic.

es mīlēšu šo mīlestību pret tevi
un vēl miljoniem lietu, kas būvē manu atmiņu mūri par tevi
ar pūkainām dzeloņdrātīm, kas izdzēš liekos kadrus.
stāvot mūra vidū tagad pusnaktī es zinu, 
ka vairs nedzirdēšu tavu acu aizraujošo stāstu
un varbūt tādēļ es lēni eju postā.
es dzirdu aplausu čukstus un zinu, kārtējo reizi 
mans lielākais ienaidnieks - mana izlikšanās ir uzvarējusi.
un man šajā salā sāk kļūt par karstu.

bet nav vērts raudāt vai skumt. 
es saslauku izlietās krāsas un tomēr izvēlos dzīvot, 
lai atrastu savu pazaudēto laimi un neizšauto lodi.
un arī tāpēc, ka šī nāvīgā atkarība no vissaldākajām narkotikām - 
pieķeršanās ir gluži kā ugunīgā karstvīna parfīms, 
kurš rada krustnagliņu eiforiju.
un es zinu no visas savas mazās sirds, ka šis stāsts
par mums kaut kur un kaut kad vēl atkārtosies.
pat ja tagad tavs ironiskais acu smīns,
liek ticēt un saprast, ka manis vairs nav.

agrāk vai vēlāk es nozagšu sniega eņģeļiem spārnus.
tas notiks tajā dienā, kad mēness ar sauli atkal flirtēs
un es nebaidīšos paraustīt laiku aiz ūsām,
jo es neļaušu tavai pasaulei aizmigt manās plaukstās šādi.

un ja kaut kad tu uzliksi savu zīmogu man maigi uz pleca, 
tad es zināšu, ka tas ir apliecinājums tam, ka te vēl esmu. 
šeit tavā sirdī, vai kaut vai tavās domās.

tagad es sev stāstu jaunu stāstu. es saku:
"iemīlies viņā vēlreiz. rīt. 
jo šodien ir pārlieku auksts."

vai zini es smejos.
jo es esmu noziegums tavs, ko tev nāksies izdarīt.

un es zinu, ka man viss, kas jādara, ir jābeidz melot.
divreiz. trīsreiz.
un ir jāsāk runāt patiesība, jo no tās neviens vēl nav nomiris,
taču no meliem. no tiem gan var.

vai zini es atkal smejos.
jo dažreiz es tevi dievinu.
mazliet.

es zinu, ka atvēru logu un ļāvu tavam taurenim aizlidot.
man joprojām ir mazliet vienalga par to,
bet es turpinu ļoti stipri klusām saukt tevi atpakaļ.

28.03.2007 [23:11] 
the end.
♥