mīlestība un neprāts.

tiiik jauku

tekstiņu atradu.

dikti iepatikās.

izlasi un pasmaidi.

^___^

Reiz sen senos laikos kādā zemes nostūrī kopā sapulcējās visas cilvēka jūtas un īpašības.

Kad GARLAICĪBA bija jau trešo reizi nožāvājusies, NEPRĀTĪBA ierosināja:

- Bet varbūt uzspēlējam paslēpes?

INTRIGA pacēla vienu uzaci:

- Paslēpes? Bet kas tā ir par spēli?

NEPRĀTS paskaidroja, ka viens no viņiem, piemēram, viņš pats būs spēles
vadītājs. Viņš aizvērs acis un skaitīs līdz miljonam, bet pārējiem šajā
laikā ir jāpaslēpjas. Tas, kuru atradīs pēdējo, būs nākamās spēles
vadītājs.
ENTUZIASMS uzreiz paķēra aiz rokas EIFORIJU un sajūsmināti uzdejoja ar
viņu. PRIEKS tā lēkāja, ka pat pārliecināja ŠAUBAS. Vienīgi APĀTIJAI
gan nekas un nekad nelikās pietiekami interesants, un viņa atteicās
piedalīties spēlē. PATIESĪBA nolēma labāk neslēpties, jo viņu tik un tā
galu galā atrod. LEPNUMS paziņoja, ka šī ir pilnīgi muļķīga spēle un ka
viņu vispār nekas cits kā tikai viņš pats neuztrauc. GĻĒVULĪBA ne īpaši
gribēja riskēt.

- Viens, divi, trīs... - sāka skaitīt NEPRĀTS.

Pirmais noslēpās SLINKUMS, viņš vienkārši apgūlās aiz tuvākā akmens. TICĪBA pacēlās
mākoņos, bet SKAUDĪBA noslēpās TRIUMFA ēnā, kurš paša spēkiem uzrāpās
paša augstākā koka galotnē. CĒLUMS ļoti ilgi nevarēja noslēpties, katru vietu atdodams kādam citam, jo vienmēr uzskatīja, ka katra no tām ir vairāk piemērota kādam no viņa draugiem.

Kristāldzidrais strauts – SKAISTUMAM.
Koka dobums – BAILĒM.
Tauriņa spārns kā patvērums SALDKAISLEI.
Vēja pūsma – tieši piemērota BRĪVĪBAI, un tā viņa arī nomaskējās par vienu saules stariņu.
EGOISMS atrada tikai sev vienam siltu un ērtu vietiņu.
MELI paslēpās okeāna dzelmē (lai gan patiesībā varavīksnē).
Bet KAISLE un VĒLME nolīda dziļi vulkāna krāterī.
AIZMĀRŠĪBA - pat neatceros, kur noslēpās, bet tas arī nav tik svarīgi.

Kad NEPRĀTS jau aizskaitīja līdz 999 999, MĪLESTĪBA vēl joprojām meklēja, kur paslēpties, bet visas vietas jau bija aizņemtas.
Un te pēkšņi viņa pamanīja burvīgu rozā ziedu krūmu un nolēma paslēpties tajā.

- Miljons, - noskaitīja NEPRĀTS un devās meklēt pārējos.

Pirmo viņš, protams, atrada SLINKUMU. Pēc tam izdzirdēja, kā TICĪBA
strīdas ar Dievu, bet par KAISLI un VĒLMI uzzināja tāpēc, ka vulkāns
nodevīgi vibrēja. NEPRĀTS pamanīja SKAUDĪBU un saprata, kur slēpjas
TRIUMFS. EGOISMU pat nevajadzēja meklēt, jo vieta, kuru viņš bija
izvēlējās, izrādījās bišu strops, un bites, loģiski, izdzina nelūgto
viesi. Dodoties tālākos meklējumos, neprāts pienāca pie strauta, nolēma
veldzēt slāpes un pamanīja SKAISTUMU. Bet ŠAUBAS sēdēja pie žoga un
nevarēja izlemt, kurā pusē viņam noslēpties.

Un tā visi tika atrasti: TALANTS – svaigā un kupli zaļojošā zālē,
SKUMJAS – tumšā alā, MELI – varavīksnē (bet, ja godīgi, tad viņi slēpās
okeāna dibenā).
Tikai MĪLESTĪBU nevarēja atrast. NEPRĀTS to meklēja aiz katra koka,
katrā strautiņā, katra kalna galā, un tikai visbeidzot nolēma
paskatīties rozā ziedu krūmā. Bet, līdz ko NEPRĀTS pašķīra malā zarus,
tā izdzirdēja kliedzienu, jo asie rožu dzeloņi savainoja MĪLESTĪBAI
acis.
NEPRĀTS apjuka, nesaprata, ko darīt, sāka raudāt, lūdzās piedošanu un,
savas vainas izpirkšanai, apsolīja, ka vienmēr būs viņas pavadonis.

Un, lūk, no tā brīža, kad pirmo reizi pasaulē tika spēlētas
paslēpes: MĪLESTĪBA kļuva akla un NEPRĀTS vienmēr ved viņu pie rokas.