šodien ir tā diena. manas dzīves lielākais posms noslēgsies un dos ceļu jaunajam..
cilvēku tik daudz. visi glīti nosēžas un iestājas klusums. klusums kurā tik atbalsojas satraukto siržu puksti un dažu asaru sitieni pret spožo grīdu. un tad skan kurpju klaudzieni, bērni pa pārīšiem nāk gluži kā pirmajā klasē tik nedaudz garāki un dzīves pieredzējušāki. miljoniem smaidu un foto zibšņu. aplausi un smiekli. un tad jau atkal klusums. miermīlīgais klusums. minūtes rit un paiet stundas tītas pasakainās kleitās, smaidos, asarās, visdažādākajās kurpītēs un uzvalkos. to visu pavada pērļu šķindoņa un aplausu smiekli. ziedu klēpji un pateicības vārdi līst kā lietus siltā vasaras naktī. un tad jau skumīgi bet ar pacilājošo sajūtu atskan pēdējā dziesma. dziesma kas šajās 4 sienās atbalsosies vēl ilgi kad mēs vairs šeit nebūsim kopā arī citu gadu pēdējām dziesmām. atskan saldskābā melodija un sejā mēs redzam visu 12.gadu dzīvi kā filmu. atmiņas dārgas, prieku un bēdas. tas viss piepilda telpu ar siltumu un mēs zinam tas ir beidzies. vairs nav nekā. 12 gadi pazūd kā nebijuši vien pāris stundās. bēt tas nekas nav vērts skumt, jo sirdīs vienmēr būs vieta šai ēkai ko reiz saucām par skolu mūsu. un cilvēkiem kas bija ar mums visus šos gadus lai arī kā nebūtu bijis. tāpēc pacelsim galvu augstu gaisā un smaidīsim. jo paskat mēs taču esam kopā roku rokā visi pret plašo pasauli par vienu un viens par visiem. mēs esam mēs un neviens to mums nespēs atņemt. un tagad pāris bilžu atmiņām. pildīsim tās ar smaidiem un smiekliem, prieku un laimi. un vēl mazdrusciņ bērnišķība un vieglprātības, lai vieglāk uzņemt lielās dzīves sitienus. dod man savu plaukstu lai varu tajā ielikt savējo. vai jūti mēs esam šeit kopā. atnācām kopā un tagad kopā arī aizejam. atskan kurpju klaudzieni un vēl paris asaras nokrīt skolas pagalma smiltīs. un skat aiz mums asfaltā paliek mūsu pēdas kā atmiņa, ka šeit bijām. bēt priekšā visa plašā pasaule, kuru dodamies iekarot mēs..
0 comments:
Ierakstīt komentāru