stop. bus. stop.

šovakar es nācu pie saprašanas. ka mūsu stāsts aizsākās vēlā pavasarī kādā pieturā zem nosaukuma: poliklīnika. ironiski ne. jā man ar tā šķiet. 

tā vien liekas, ka jau no sākta gala viss tika mums pateikts skaidri un gaiši. uzrakstīts ar baltiem burtiem uz zilas un aukstas metāla plāksnes. viņi centās parādīt to, ka kāds cietīs, kāds raudās, ka kāds ilgosies, un arī to, ka kādam vajadzēs ārstēties ilgstoši morālajā poliklīnikā. ka šim sākumam ir gals un nejau laimīgs. 

bet mēs taču ne reizi nepalūkojāmies uz augšu un nepamanījām mums domāto zīmi. šo zīmi, kas būtu mūs izglābusi. bet nē mēs neredzējām un tagad maksājam par savām kļūdām, ko sastrādājām jaunības dienās. dienās, kad dzīve likās krāsaināka un bezrūpīgāka. vai varbūt tā likās tikai mums diviem. diviem vien. jo pārkāpām visus likumus un neievērojām zīmes mūsu ceļā. 

poliklīnika, pietura un zilā metāla zīme ar baltajiem burtiem šodien atrodas savā vietā gluži kā todien. bet mēs.. ..mēs esam citur. tu esi tur un es esmu šeit. tagad mēs dzīvojam katrs pēc savām ceļa zīmēm un mūsu ceļi vairs nesatiekas. ceļš jau nav savu būtību mainījis, taču zīmes.. ..zīmes gan, tagad tās spēj mūs ierobežot. 

bet zini dažreiz es tur atgriežos par spīti visām zīmēm cerībā, ka arī tu tur esi. kaut gan zinu, ka neesi. tāpēc atstāju tur tev katru reizi ziņu, ka biju šeit, ja nu tomēr kādu dienu tu tomēr atcerēsies par mūsu sākumu un reizē beigām. 

..ko gan jūs vēlaties, meitene taču var sapņot. ^___^