es pusnaktī apsēžos uz palodzes
un radu mazu, dzīvelīgu liesmu,
kas aizdedz manu kafijas cigareti.
es sāku tevi pīpēt un veidoju dūmu
cilvēciņus tevi izelpojot.
es ievelku tevi savās plaušās
un jūtu kā paplašinot manus
asinsvadus tu nonāc manī.
tavs kofeīns apreibina mani
un es krītu tavā kaitīgajā būtībā,
kas mani lēni nogalina.
es ievelku pēdējos kvēli degošos
dūmus sevī un jūtu kā apdedzinos
no baudas, iekāres un tevis.
es izveidoju pēdējo dūmu cilvēciņu,
kurš lēni aizslīd pretīm saullēktam
un apdedzina savu sirdi.
es nokāpju no palodzes,
aizveru noputējušo logu un
dodos nakts gaitās uz kofeīna zemi.
es nolieku galvu uz spilvena un
sajūtu kafijas garšu savās asinīs -
tik reibinoši saldi rūgtu.
un es aizmiegu ar tevi savās asinīs.
0 comments:
Ierakstīt komentāru